Kokogļu ražošanas SIA KRK Vidzeme vairāk nekā 10 gadu laikā īstenojis transformāciju, pārejot uz sava zīmola Marienburg produkcijas realizāciju, perspektīvā plāno palielināt ražošanas un pārdošanas apjomus.

„Jaunu tirgu apguve, jaunu sadarbības partneru piesaiste ir laikietilpīgs process, jo būtiskākais jau nav palielināt ražošanas jaudas un saražot produkciju, bet gan spēt to sekmīgi realizēt tirgū,” situāciju skaidro SIA KRK Vidzeme īpašnieks Andris Griķis. Viņš norāda, ka uzņēmumam bija vajadzīgi vairāki gadi, lai īstenotu transformāciju no vienkārša produkta ražotāja, kurš produkciju piegādā privātā zīmola turētājam, uz savu saražoto kokogļu pārdošanu ar pašam savu Marienburg zīmolu. „Pašlaik apmēram 70% visu uzņēmumā saražoto kokogļu produkcijas tiek realizēti ar Marienburg zīmolu dažādu valstu — Latvijas, Igaunijas, Somijas, Lietuvas, nelielos apmēros arī Zviedrijas, Islandes un Maltas — tirgos,” stāsta A. Griķis.

Viņš uzsver, ka pret šādu Latvijas kompānijas vēlmi ražot kokogles un tās realizēt ar savu preču zīmolu iestājās tā laika lielākais kokogļu pircējs Francijā. „Lai kuram vairumtirgotājam piedāvājām kokogles ar Marienburg zīmolu, bijušais sadarbības partneris visiem nekavējoties piedāvāja zemāku iepirkuma cenu vai labākus darījuma nosacījums,” atceras A. Griķis. Viņš atzīst, ka arī pēc vairākiem gadiem ar šo vairumtirgotāju ir saspīlētas attiecības, kaut arī ir brīži, kad šajā tirgū pietrūkst kokogļu un tajos no KRK Vidzeme arī šis tirgotājs iepērk kokogles. „Vēlme realizēt produktu ar savu zīmolu daudzos tirgos tiek sagaidīta ar dakšām,” uz jautājumu par to, cik viegli vai grūti ir ieiet jaunos tirgos ar savu preču zīmi, atbild A. Griķis. Viņš atzīst, ka šī iemesla dēļ salīdzinoši vieglāk ir bijis ielauzties tirgos, kuros iepriekš nav bijušas piegādātas Latvijā ražotās kokogles ar privāto zīmolu. «Ir dažādi sadarbības modeļi, piemēram, Igaunijā no kopējā kokogļu pārdošanas apjoma 50% ir ar Marienburg zīmolu, bet 50% ar distributora logo,” tā A. Griķis.

Alkšņa faktors

Kā atslēgu tirgus atvēršanai Baltijā lielākā kokogļu ražotāja īpašnieks min produkcijas kvalitāti. „Latvijas alksnim, kurš kontrolētas priolīzes procesā tiek pārvērsts par kokoglēm, ir vairākas priekšrocības, kā salīdzinoši ātra aizdegšanās, kuras atklāja ar KRK Vidzeme ilgstoši strādājošais partneris (pircējs) no Francijas,” stāsta A. Griķis. Viņš norāda, ka pašlaik jau ilgāku laiku notiek sarunas ar ļoti nozīmīgu Vācijas kokogļu tirgus spēlētāju, kas ļaus ne tikai kāpināt pārdošanas, bet līdz ar to arī ražošanas apjomus ražotnē netālu no Zeltiņiem (Alūksnes novadā). Pašlaik KRK Vidzeme ik gadu saražo apmēram 3500 – 3600 t alkšņa kokogļu, kas ir apmēram 400 kravas auto (fūres), bet perspektīvā šis apjoms pieaugs līdz 500 – 550 kravām.

Viņš gan vērš uzmanību, ka Rietumeiropā kokogles neražo, bet nodarbojas tikai ar to fasēšanu, taču vienlaikus vairākās valstīs ir pašmāju ražotāju aizsardzības sistēmas. „Francijā, Skandināvijā ir savs standarts, izveidota sertifikācijas sistēma, kurā iepirkuma veicēju pirmais jautājums ir, vai produkcijai ir attiecīgais sertifikāts, taču perspektīvā ceru šo jautājumu atrisināt, iegūstot attiecīgo tirgus atvēršanai nepieciešamo sertifikātu,” norāda A. Griķis.

40 000 m3 alkšņa

Lai saražotu kokogles, KRK Vidzeme pašlaik vidēji ik gadu patērē 36 000 līdz 40 000 m3 alkšņa apaļkoksnes. „Ja ir ļoti laba kokogļu realizācijas sezona, tad alkšņa izejvielu patēriņš pieaug līdz 45 000 m3 gadā,” skaidro A. Griķis. Viņš atzīst, ka alkšņa sagāde tiek veikta dažu desmitu kilometru rādiusa attālumā no ražotnes — maksimums līdz 80 km, tādējādi radot būtiski nelielu CO2 pēdu. Piegādātāji - vietējie zemnieki un mežizstrādes kompānijas. „Ar Latvijas Valsts mežiem nav izdevies atrast abpusēji izdevīgu risinājumu, jo tas sortiments, kas nepieciešams kokogļu ražošanai, īsti neatbilst viņu produkcijas klasifikācijai,” uz jautājumu par alkšņa piegādēm no valsts mežiem atbild A. Griķis.

Viņš norāda, ka augstākās kategorijas alksnis ir pārāk dārgs, lai to izmantotu kokogļu ražošanai, bet jauktās papīrmalkas, kur alksnis ir ar citām koku sugām, sortiments nav izmantojams bez šķirošanas. „Pirms vairākiem gadiem tika konstatēta problēma, ka minimāls blīgznas piejaukums rada defektu— kokogles dzirksteļo, tāpēc citu koku sugu piejaukums alkšņa izejvielai nedrīkst būt,” tā A. Griķis. Viņš atzīst, ka spēj piedāvāt pircējiem arī kokogles, kuras ražotas no alkšņa koksnes, kurš iegūts no PEFC un arī FSC sertificētiem mežiem. „Ir salīdzinoši dīvaini, ka šādai sertifikācijai ir kāda nozīme, jo alksnis būtībā ir kā sava veida nezāle — aug visās vietās,” norāda A. Griķis.

Normatīvu efekts

„Kokogļu biznesā būtisku ietekmi varētu izraisīt ES Atmežošanas regulas stāšanās spēkā (pašlaik no 2026. gada), kas prasa liellopu gaļai, kakao, kafijai, palmu eļļai, gumijai, sojai un koksnei un produktiem, kas no tiem iegūti, apliecinājumu, ka to ieguve nav saistīta ar atmežošanu un meža degradāciju, tādējādi šī produkta realizācijai ES tirgū varētu nekvalificēties vairāku trešo valstu šī produkta ražotāji — piegādātāji,” uz ES normatīvu ietekmi uz kokogļu ražošanu rāda A. Griķis. Viņš norāda, ka minētās ES regulas spēkā stāšanās datums iepriekš bija noteikts 2025. gads, taču tas tika pārcelts, un nav zināms, vai tas pats nenotiks arī šogad.

„Esam vērsušies Zemkopības ministrijā ar lūgumu atmežošanas regulu attiecībā uz alksni nepiemērot, jo tas, iegūstot koksnes resursu, mežā ir kā papildu piedeva, nevis pamatprodukts, gluži kā zvejot siļķes, kad piezvejā ir brētliņas, turklāt nav dzirdēts, ka mežsaimnieki stādītu alksni. Savulaik kokogļu ražošanas bāzes tehnoloģija ir izstrādāta Latvijas Valsts koksnes ķīmijas institūtā pagājušā gadsimta pēdējā desmitgadē ar tehnisko uzdevumu kaut kādā veidā izmantot tajā laikā nepieprasīto alksni, kurš būtībā tobrīd bieži vien tika atstāts sapūšanai mežā,” stāsta A. Griķis. Viņš atzīst, ka pašlaik situācija jau ir mainījusies, jo alksnis tiek izmantots gan taras materiālu ražošanai, gan arī kalpo kā izejviela granulu ražošanai un joprojām tiek izmantots kā kurināmais — malka.

Lietaino brīvdienu efekts

Kokogļu biznesā būtiska ietekme ir klimatiskajiem apstākļiem. „Slikti laika apstākļi būtiski samazina kokogļu pārdošanu, jo īpaši tas, kādi tie ir brīvdienās. Ja nedēļas nogale ir saulaina, tad kokogļu pārdošana zeļ, bet nīkuļo, ja līst lietus,” kokogļu biznesa specifiku rāda A. Griķis. Viņš atgādina, ka Latvijā šā gada marts un aprīlis ir bijis ļoti ekselents un jau bija bažas par to, vai uzņēmuma noliktavā esošo kokogļu pietiks visai sezonai, taču maijs, jūnijs un jūlijs ir bijuši pilnīgi pretēji. „Noliktavu atlikumi ir daudz lielāki, nekā tie būtu, ja grilēšanai tikpat labvēlīgi kā aprīlis būtu arī maijs, jūnijs un jūlijs,” skaidro A. Griķis.

Viņš gan norāda, ka šo laika apstākļu ietekme uz uzņēmuma finanšu rādītājiem nebūs manāma, jo to kompensē jaunu noieta tirgus apguve. „Ražošana ir lineārs process, savukārt pārdošana ir sprādzienveida process, kurš sākas lielākoties katra gada martā,” norāda A. Griķis. Viņš uzver, ka pieprasījums pēc alkšņa kokoglēm lielākajos KRK Vidzeme tirgos ir pieaudzis un tas ir labs pamats nākotnes attīstībai. Uzņēmumā pēdējos gados ir veikti vairāki uzlabojumi ražošanas procesā, kas ļāvis palielināt darba ražīgumu — patērējot mazāk darba laika, iegūst lielāku produkcijas apjomu, izmantojot vienas un tās pašas iekārtas, taču nozīmīgai ražošanas apjomu palielināšanai būs nepieciešami ieguldījumi.

VIEDOKLIS

Kokogles nākotnē izmantos plašāk

Latvijas Kokrūpniecības federācijas izpilddirektors Artūrs Bukonts

Lai arī kokogļu ražošana nav ļoti liels meža nozares sektors, tomēr tā ik gadu eksportē savu produkciju un tādējādi palielina kopējo nozares eksporta ieņēmumu apmēru. Kokogles var būt ne tikai siltuma avots grilēšanai, bet arī tikt izmantots rūpniecībā kā akmeņogļu aizstājējs augstu temperatūru sasniegšanai, arī kā augsnes uzlabotājs u.tml. Tās ir nākotnes iespējas, pie kuru izmantošanas iespējām pašlaik strādā Latvijas kokogļu ražotāji kopā ar Latvijas Valsts koksnes ķīmijas institūta speciālistiem, piemēram, Bioogles projektā.