Latvijas valdība, tāpat kā līdz šim, ir jāvada Valdim Dombrovskim (JL) – tā no Saeimas tribīnes ir pavēstījis Valsts prezidents Valdis Zatlers.
Protams, par Dombrovski var teikt, ka viņa metodes, darba stils ir labi zināms, un vismaz šajā jomā nekādi lielie brīnumi nav gaidāmi. Tomēr ir viens otrs zīmīgs aspekts, ka uzskatāmi parāda problēmas gan potenciālajā valdības sastāvā, gan arī tās gaidāmajā darbībā.
Pirmkārt, visnotaļ apjomīga koalīcijai ir sanākusi valdības deklarācija – dokuments, kam jākalpo par stūrakmeni turpmākajam Ministru kabineta darbam. Taču, to palasot, vairāk gan prātā nāk teiciens par to, ka «papīrs pacieš visu». Proti, nav teju neviena punkta, kam varētu nepiekrist, bet ir arī acīm redzami, ka tos rakstījušie politiķi visvairāk vēlētos, kaut neatrastos kāds, kurš turpmākos mēnešus vilktu ar pirkstu līdzi tur sarak-stītajam tekstam, atgādinot valdībai, ko tā ir apņēmusies darīt. Respektīvi, lielā mērā valda «klausies manos vārdos, bet neskaties uz maniem darbiem» politika. Piemēram, šīs deklarācijas punktā 12.7. ir skaidri pateikts: «Pakāpeniski pārnesīsim nodokļu slogu no darbaspēka uz patēriņu un īpašumu.» Jāpiekrīt, ka šāda apņemšanās ir apsveicama! Realitāte gan vismaz pagaidām izskatās ievērojami skaudrāka… Ir dzirdētas dažādas versijas gan attiecībā uz nodokļu sloga palielināšanu saistībā ar PVN likmju maiņu, gan arī nekustamā īpašuma nodokļa dubultošanu, trīskāršošanu utt. Toties pat priekšvēlēšanu periodā no Finanšu ministrijas puses neizskanēja, ka varētu tikt samazināts iedzīvotāju ienākuma nodoklis vai sociālais nodoklis. Vēl vairāk – šādu konkrētu soļu nav arī deklarācijā. Tādējādi arī tās punktu 12.6., kas sola saglabāt relatīvi zemu nodokļu slogu, var uzskatīt vien par tukšiem vārdiem.
Otrkārt, jau tagad ir skaidrs, ka jaunās valdības modelis ir veidots, nedomājot par kaut cik nopietnām reformām tādās būtiskās sfērās kā izglītība un veselības aprūpe. Politiskā loģika prasa, lai valdībā no vienas partijas būtu tās vadītājs, kā arī finanšu un vismaz veselības ministrs. Jaunajā valdībā šis izkārtojums gaidāms pilnīgi pretējs: premjers un finanšu ministrs būs no Vienotības, bet izglītības un veselības nozari kūrēs ZZS pārstāvji. Izvirzītie kandidāti šiem amatiem var patikt vai nepatīkt, taču perspektīva ir skaidra – sākoties sarunām par reformām, katra puse novilks tā saucamās sarkanās līnijas un uz priekšu tāpat nekas, visticamāk, nevirzīsies.
To visu redzot, jāsecina, ka topošā valdība ir tīkama starptautiskajiem aizdevējiem, jo acīm redzami ir gatava paklausīgi pildīt vismaz lielāko daļu no prasībām. Tajā pašā laikā tā nebūs reformu valdība. Izsakoties precīzāk – tā būs izdevumu griezēju un nodokļu palielinātāju, nevis reformu valdība. Jācer vismaz, ka Dombrovskim pietiks mugurkaula stingrības, lai nākamā gada laikā sarunās ar starptautiskajiem aizdevējiem panāktu, ka jau 2012. gadā Latvijai nav jāsāk atmaksāt aizdevumu, kas nozīmētu nepieciešamību kaut kur un kaut kā atrast aptuveni 700 miljonus latu.