Pirms vēlēšanām Saeimas deputāti ir tikuši pie kārtīgas dāvanas – iespējas sulīgi izvilloties par jauno Veselības aprūpes finansēšanas likumu. Tas gan rada pamatīgas bažas par to, ko mēs visi – veselības aprūpes sistēmas lietotāji – galu galā saņemsim.
Teiksim, kā ir – Veselības aprūpes finansēšanas likums ir ļoti diskutabls un nepopulārs. Kādēļ? Tādēļ, ka paredz vienu ļoti vienkāršu lietu – veselības aprūpe vistiešākajā mērā tiks saistīta ar mūsu nomaksātajiem nodokļiem. Ja nodokļi nav maksāti, tad, piedod slimniek, bet valsts apmaksātā veselības aprūpe tev būs pieejama tikai dozētos apmēros! Nav jau tā, ka atstās slimnīcas pavārtē nomirt, bet pirms daudzu kaišu dakterēšanas turpmāk tiks uzrādīts maksas pakalpojumu cenrādis.
Brēka jauno likumu ir pavadījusi jau no paša tā tapšanas sākuma. Ir pilsoņi, kas kliedz, ka valsts tagad uz slimnieku rēķina mēģinās nodokļus piedzīt un ieņēmumu dienesta nepilnvērtīgo darbu notušēt. Ir organizācijas, kas vaimanā, ka mazturīgie būs nolemti. Ir veselības ministre, kuras sirdi nespēj iežēlināt neviens un kas kā klints stāv par jauno likumu.
Kā tad ir ar to nodokļu un valsts veselības aprūpes sasaisti? Domāju, ikviens no mums ir redzējis kādu ASV filmu vai seriālu, kur sasirgušā priekšā nostājas barga medmāsa un pieprasa sociālās apdrošināšanas numuru. Ja tāda nav, tad izredzes tikt tālāk par slimnīcas reģistratūru ir visai švakas. Tieši tāpat ir vēl daudzās citās valstīs.
Likumsakarība, ka valsts pilnā apmērā rūpējas tikai par tiem, kas savukārt rūpējas par valsti, nav nekas jauns un unikāls. Pārējiem pienākas tikai minimālais. Kādēļ tad tāda brēka? Manuprāt, tas sakņojas padomju cilvēka dzīvespieredzē, kas mūsu sabiedrībai daudzās jomās joprojām velkas līdzi kā tāda veca stērbele. Un šī dzīves-
pieredze saka, ka valsti apčakarēt (tostarp nemaksāt nodokļus) nav nekāds grēks, jo tie ir viņi, svešie, ne jau mēs. Savukārt no valsts prasīt var visu un vienmēr. Tomēr nevar vainot tikai daudzu līdzpilsoņu greizo izpratni par to, kā nodokļu maksāšana ir saistīta ar valsts funkcijām un sniegtajiem pakalpojumiem.
Pamatīga problēma ir pati Latvijas veselības aprūpes sistēma. Man būs grūti nosaukt daudz citu jomu, kuras būtu segtas ar tik pamatīgu savstarpējas izlikšanās plīvurīti. Valsts izliekas, ka finansē veselības aprūpes sistēmu (pēc dažādu ekspertu aplēsēm, valsts finansējums sedz tikai vienu trešdaļu līdz pusi reālo izmaksu, kā iznākums ir zemas algas, milzīgas rindas uz dažādām procedūrām u.c.), slimnīcas izliekas, ka efektīvi apsaimnieko piešķirto naudu (regulārās slimnīcu vadītāju padzīšanas un īpatnēji iepirkumu konkursi liecina par pretējo), ārsti un pacienti draudzīgi izliekas, ka viņiem nekas nav zināms par «konvertiņu» sistēmu. Arī KNAB un citi atbildīgie dienesti uz to visu piever acis, jo ir skaidrs, ka «konvertiņi» vismaz kaut kā amortizē nepietiekamo valsts finansējumu un to dēļ valsts slimnīcās joprojām ir sastopami arī labas raudzes speciālisti, ne tikai tie, kurus privātās klīnikas neņem pretī. Te nu mēs nonākam pie galvenā jautājuma – vai jaunais likums kaut ko no šiem sasāpējušajiem jautājumiem spēj risināt? Izskatās, ka diemžēl ne. Jaunā kārtība neradīs visnepieciešamāko – papildu naudu veselības aprūpei. Protams, uzradīsies daļa ēnās mītošu pilsoņu, kas sāks maksāt brīvprātīgos apdrošināšanas maksājumus. Ar laiku, cerams, augs mūsu sabiedrības labklājība un līdz ar to nodokļu maksājumi kā tādi. Taču pašlaik vienīgais likuma «nopelns» ir veselības aprūpes saņēmēju loka teorētiska sašaurināšana. Un tas rada papildu problēmu. Teikšu, kā ir – kādu celtnieku nodokļu nemaksātāju man nemaz nav žēl – lai dakterē kaites pats uz sava rēķina. Tomēr, lai arī likumā ir paredzēts tīkls, kā uzķert sociāli apdraudētas grupas, jau tagad ir redzams, ka būs cilvēki, kas tam slīdēs cauri.