Valsts informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT) vide gadiem ir funkcionējusi kā mozaīka bez kopīga rāmja. Katrai institūcijai ir savas sistēmas, pakalpojumu portāli, savi risinājumi un savas problēmas — taču nav vienotas atbildības un koordinācijas.

Šī sadrumstalotība rada milzīgus resursu zudumus un apgrūtina drošības standartu ieviešanu, ik gadu valstij izmaksājot miljonus. Mēs zaudējam naudu un riskējam ar valsts drošību.

Digitālās infrastruktūras fragmentācijas galvenais risks - drošība

Sadrumstalota infrastruktūra būtiski palielina izdevumus, bet vēl svarīgāk — vājina valsts digitālās pārvaldības drošību. Kritiskajām informācijas sistēmām ārkārtas situācijās ir jāstrādā nepārtraukti, taču pašlaik tās tiek pārvaldītas atšķirīgi un nereti bez savstarpējas saskaņotības. Viena vājākā posma kļūme var paralizēt veselu valsts pakalpojumu ķēdi.Lai to novērstu, valstij ir jāievieš vienots datu centru pārvaldības un resursu izmantošanas modelis. Vienam kompetences centram ir jāuzņemas datu centru pakalpojumu brokera funkcija visām valsts un pašvaldību iestādēm, nodrošinot vienotu drošības politiku, kapacitātes plānošanu un incidentu vadību. Tajā pašā laikā ir jāuztur vairāki ģeogrāfiski neatkarīgi tehniskie resursi, nodrošinot slodzes balansēšanu un infrastruktūras rezerves jaudu. Tāpat arī jāvērtē rezerves iespēja izmantot starptautisko datu centru mākoņpakalpojumus.

Valstij ir jāspēj izmantot gan vienotus, gan alternatīvus risinājumus — arī sertificētus privātā sektora datu centrus, ja tie atbilst augstākajiem drošības standartiem. Tas nozīmē, ka jau šobrīd ir nepieciešams ar Ministru kabineta lēmumiem veidot vienotu IKT pārvaldību, deleģējot šīs funkcijas vienam IKT kompetences centram, ja nepieciešams konsolidējot resursus un apvienojot iestādes, vienlaikus paplašinot privātā sektora savstarpējās konkurences iespējas un pakalpojumu sniegšanas apjomu valsts pārvaldei, ļaujot pārņemot funkcijas, kas valsts pārvaldes iestādēm rada grūtības, piemēram, sistēmu lietotāju diennakts uzturēšanas pakalpojumus.

Digitālajai pārvaldībai jābūt valsts augstākajā dienaskārtībā

Šāda pieeja nodrošina būtiski augstāku valsts digitālās infrastruktūras noturību, samazina operacionālos riskus un ļauj efektīvi pārvaldīt kritiskās informācijas sistēmas arī krīzes situācijās. Digitālajai pārvaldībai jābūt valsts augstākajā dienaskārtībā – tā ir drošības, suverenitātes un uzticēšanās infrastruktūra. Mūsdienās digitālā pārvaldība vairs nav IT jautājums. Tas ir valsts drošības un iedzīvotāju apkalpošanas jautājums. Valsts izveidotā kompetences centrā būtu jāapvieno valsts, akadēmiskā sektora un privātā tirgus ekspertīze, lai nodrošinātu vienotu, drošu un koordinētu pieeju digitālās pārvaldības attīstībai.

Centralizācija pati par sevi nav mērķis - tā ir instruments drošībai un profesionālai pārvaldībai. Digitālā pārvaldība ir valsts drošības un noturības pamats. Šobrīd digitālās drošības jautājumi Latvijā atrodas “pabērna” lomā. Diemžēl digitālās pārvaldības sistēmas attīstība nav valstiski definēta kā prioritāte, turklāt Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) paspārnē esošajai Valsts digitālās attīstības aģentūrai (VDAA) tiek samazināts finansējums, lai gan šī aģentūra pārvalda vairāk nekā 40 valstiski nozīmīgas informācijas sistēmas un tehnoloģiskos resursus. Tā vietā, lai samazinātu finansējumu stratēģiski nozīmīgai aģentūrai, nepieciešams padarīt efektīvāku sistēmu, lai nevis zaudētu miljonus, bet gan tos ieguldītu kiberdrošībā, cilvēkresursu izglītošanā un kritiskās infrastruktūras attīstībā. Tādejādi stiprinot arī valsts drošību.

Pārresoru digitalizācijas projektu ieviešanā prioritātei jābūt lietotāju iesaistei un pārmaiņu vadībai

Starpnozaru digitālajos projektos, kuros vienota mērķa sasniegšanai ir iesaistītas vairākas iestādes un to dažādie tehniskie resursi — piemēram, strukturētu e-rēķinu ieviešana privātajā sektorā vai pakalpojums, kas privātpersonai ļauj vienuviet uzzināt zemes īpašuma attīstības iespējas — politikai jābūt skaidri definētai jau projekta sākumposmā. Šādi projekti jāplāno kā programmas, kur galvenā prioritāte ir lietotāju vajadzību izpēte, nozares iesaiste un pilnvērtīgs pārmaiņu vadības process, nevis tikai tehniskā risinājuma izstrāde.Lai digitālās pārmaiņas būtu veiksmīgas, paralēli tehniskajai izstrādei ir jāparedz finansējums lietotāju atbalsta struktūrām — zvanu centriem, konsultantiem, apmācībām un lietotājiem sniegto pakalpojumu monitoringa un atbalsta dienestam. Tikai tā iespējams pakāpeniski, droši un pārdomāti ieviest jaunos risinājumus, ļaujot iedzīvotājiem un uzņēmējiem tos patiesi saprast un lietot.

Lietotāju iesaiste jau agrīnā posmā būtiski samazina risku, ka projekts beidzas ar dārgiem, bet praktiski neizmantotiem tehnoloģiskiem risinājumiem, kas vēlāk prasa miljonos mērāmus papildinājumus.Plānojot projektus, kuri skar plašu sabiedrības daļu, normatīvais regulējums ir jāizstrādā sadarbībā ar nozares pārstāvjiem un jāparedz finansējums tieši lietotāju iesaistes aktivitātēm. Tas ļaus ne tikai radīt funkcionējošus risinājumus, bet arī nodrošinās, ka iestāžu sadarbība un pārmaiņu vadība tiek īstenota kvalitatīvi un ilgtermiņā ietaupa valsts līdzekļus.

Vienota IKT arhitektūra un centralizēta tehnisko resursu iegāde — būtisks priekšnoteikums efektīvai digitālajai pārvaldībai

Valsts turpina zaudēt ievērojamus finanšu līdzekļus, ja katra iestāde un pašvaldība turpina neatkarīgi iepirkt savas sistēmas, pakalpojumu portālus, datorus un programmatūras licences — sākot ar ikdienā lietojamām Microsoft licencēm un beidzot ar dārgām profesionālām ģeotelpisko datu apstrādes un kartogrāfijas programmatūrām. Šāda pieeja ne tikai rada dublējošus risinājumus un liekus izdevumus, bet arī ievērojami sarežģī iestāžu savstarpējo sadarbspēju un pakalpojumu kvalitāti. Šādu tehnisko resursu un licenču vienotas iegādes pieeju valsts pārvaldes ietvaros ir iespējams nodrošināt ātri un efektīvi ar Ministru kabineta rīkojumu atbildīgajām ministrijām un institūcijām. Tāpat centralizācija un iestāžu apvienošana ir jāīsteno izlēmīgi, lai novērstu līdzīgu funkciju dublēšanos dažādos resoros un koncentrētu kompetences vienotā IKT centrā, kas nodrošina labāko (piemēram darbstaciju uzturēšanā) un racionālu resursu izmantošanu.

Vienotas valsts IKT arhitektūras un centrālā kompetenču centra izveide būtu risinājums, kas nodrošina pārdomātu resursu izmantošanu, vienotu drošības politiku un konsekventu tehnoloģisko standartu ieviešanu. Tas ļautu valstij atteikties no dārgas paralēlas infrastruktūras uzturēšanas un nodrošinātu vienkāršāku, lietotājiem draudzīgāku un budžetam izdevīgāku digitālo pakalpojumu attīstību. Ja valsts neveidos kopēju IKT pārvaldības modeli, fragmentācija turpinās pieaugt, palielinot izmaksas un apgrūtinot gan iedzīvotājus, gan valsts pārvaldi. Tādēļ ir būtiski, jau šobrīd, plānojot turpmākos digitālās attīstības uzdevumus un valsts budžetu turpmākajiem gadiem, paredzēt šo resursu konsolidāciju, kas vidējā termiņā dos gan efektivitāti, gan finanšu ieguvumu.