Darba tirgus kļūst algoto darbu strādājošajiem Latvijas iedzīvotājiem arvien pievilcīgāka vieta. Šo ziņu ar dalītām jūtām uztver uzņēmēji, taču šis ir vienīgais ceļš uz ilgtspējīgu līdzsvaru mūsu ekonomikā. Izsakoties skarbi, bet vienlaikus humāni, labāk darbaspēka trūkums ekonomikā, nevis ekonomikas trūkums darbaspēkam, kas ir bijusi ierasta situācija pēcpadomju ērā.

Tā diemžēl ir novedusi pie ievērojamas iedzīvotāju daļas zaudēšanas — ja cilvēku prasmēm nav pietiekama pielietojuma, viņi to meklē citur pasaulē.

Darbinieku trūkums ir vienīgais normālais stāvoklis ekonomikā. Cilvēku darbs ir galvenais bagātības avots. Taču tieši tāpēc arī jebkuras valsts iedzīvotāju gatavība veltīt laiku darbam, kas drīzāk sarūk līdz ar labklājības līmeņa pieaugumu, ir galvenais ekonomikas izaugsmes ātruma ierobežojums. Ko ar šo ierobežojumu darīt, vienmēr būs ne tikai ekonomisks, bet arī politisks jautājums.

Šobrīd darba tirgū uzlabojas divi galvenie parametri — bezdarba līmenis samazinās, bet strādājošo cilvēku skaits aug. Mazāks bezdarbs pats par sevi vēl, tā teikt, neko nepierāda.

Latvijas tautsaimniecība patlaban aug lēni, šā gada otrajā ceturksnī gada izaugsmes tempam sasniedzot vien 0.8%, arī izaugsmes prognoze šim gadam ir samazināta. Taču Latvijas tautsaimniecībā novērtētā faktiskā un potenciālā ražošanas apjoma starpība ir tuva nullei jau pāris gadus, un bezdarba līmenis ir tuvs dabiskajam. Tas nozīmē, ka, ja vēlamies tālāk palielināt Latvijas ekonomiku, būtu vajadzīgas kā papildu investīcijas, tā papildu darba rokas.

Protams, vienmēr var diskutēt par to, cik lielu savu tautsaimniecību iedomājamies (pat populācijai sarūkot) un kā/vai to izaudzēt lielāku? Taču arī 9.5% bezdarba līmenis, ja to uzskatām par tuvu dabiskajam līmenim, reti kurā attīstītā valstī tiktu uzskatīts par t.s. frikcionālo bezdarbu, kurš raksturo darba vietas maiņas procesā esošo darbaspēka daļu. Jā, atliek vēl strukturālā daļa: vairākās nozarēs vakanču skaits ir audzis, bet atbilstošus darbiniekus ilgāku laiku neizdodas atrast. Kā risināt darbaspēka pieprasījuma un piedāvājuma savietojamību? Ko darīt, ja darbaspēks specifiskā jomā vajadzīgs jau tūlīt?

Kā viens no risinājumiem ir minēta pārdomāta migrācijas politika. Tomēr vienas no lielākajām bažām šajā jautājumā ir par to, kā varētu mainīties kopējais ienākumu līmenis, jo izskan šaubas - raug, kopējā ekonomika varbūt arī augtu, bet vai līdzi augs arī vidējie ienākumi, ja Latvija raudzīsies pēc lētāka darbaspēka piedāvājuma? Un kas tad notiks ar dzīves līmeņa konverģenci (izlīdzināšanos ar attīstītākām valstīm)? Latvijai kopš neatkarības atgūšanas šajā jomā nav bagātas pieredzes, tādēļ ir vērts paraudzīties, kā ienākumu līmenis saistībā ar migrāciju attīstījies citviet un ko Latvija no šāda pasākuma varētu gaidīt. Par to, kā arī par Latvijas iespējām novērst nepieciešamību lūkoties pēc darbaspēka ārvalstīs, šajā rakstā.

Imigrācija Lielbritānijā sarukusi līdz zemākajam līmenim pēdējo sešu gadu laikā, liecina ceturtdien publiskotie valdības statistikas dati.

Šo samazinājumu pamatā izraisījis to Eiropas Savienības (ES) pilsoņu skaita kritums, kas ieceļo Lielbritānijā, lai strādātu.

Britu mediji vēsta, ka valstī ieceļojošo citu ES dalībvalstu pilsoņu skaits ir zemākais kopš 2003.gada, un to ES pilsoņu skaits, kas no Lielbritānijas izceļojuši ir par 48 000 lielāks par ieceļojušo skaitu.

"Imigrācija no ES ir mazinājusies kopš 2016.gada," kad notika referendums par izstāšanos no bloka, norāda Nacionālais statistikas birojs (ONS).

Kopš jūnija no Lielbritānijas izceļojis 151 000 ES pilsoņu, un tas ir augstākais rādītājs pēdējo desmit gadu laikā.

Tajā pašā laikā neto imigrācija no citām valstīm pēdējo sešu gadu laikā ir pamazām pieaugusi, jo arvien lielāks skaits ārpus ES esošo valstu pilsoņu ierodas Lielbritānijā, lai studētu.

Apbedīšanas dienesta darbinieks mūsdienās ir gan ārsts, gan psihologs, gan mācītājs

Tā atzīst SIA Funeral Service Latvia īpašnieks Uldis Vītols. Viņa ģimenes uzņēmums jau divās paaudzēs nodarbojas ar apbedīšanas pakalpojumu sniegšanu. Darbība aizsākusies jau padomju laikos – palīdzējuši vienam, otram, trešajam, tad vēl kāds palūdza kapa bedri izrakt, un tā sākta uzņēmējdarbība. Uzņēmums dibināts 1990. gadā. Sākumā tam nebija sava morga, telpas īrētas no Linezera slimnīcas. Šodien uzņēmumam ir savs apbedīšanas dienests, ziedu veikals un morgs. Dienestā darbojas visa ģimene – vīrs, sieva, dēli un viņu sievas. Arī U. Vītola dēls Artūrs līdzdarbojas šajā biznesā. «Kā bērnībā visu laiku biju kopā ar tēti, tā tagad mani bērni un sieva piedalās visos procesos. Visu laiku saku, – šajā vietā jau esam ielikti. Ja šajā biznesā kāds atnāk un atrod savu vietu, prom no tā netiek. Esmu pārliecināts, ka šo profesiju pret neko citu nemainītu savā dzīvē,» saka Artūrs Vītols. Neviena diena šajā nozarē nav vienāda, tomēr katrs cilvēks to nevar darīt. «Citreiz jau smejamies, – ja nedēļu neesi bijis morgā, tad liekas, ka kaut kas nav kārtībā,» teic A. Vītols.

Lielākā daļa emigrantu, kuri pametuši Latviju, pastāvīgi uzturas savā dzīvesvietā ārzemēs, taču daudzi no viņiem, sasniedzot pensijas vecumu, varētu atgriezties dzimtenē, Baltijas nekustamā īpašuma līderu forumā sacīja Latvijas Universitātes ekonomikas profesors Mihails Hazans.

Viņš uzsvēra, ka aptuveni 30% Latvijas emigrantu ir teikuši, ka varētu pārskatīt atgriezties Latvijā pensijas vecumā. «Šī vēlme patiesībā nozīmē papildus iespēju tiem, kuri strādā nekustamo īpašumu sektorā,» viņš uzsver. «Šie cilvēki negribīgi pārdod savu īpašumu Latvijā, viņi to vēlētos paturēt, lai pēc tam šeit atgrieztos ar labu pensiju.» Iespējams, tad viņi spēs uzlabot savus dzīves apstākļus, iespējams viņi vēlēsies apmesties kvalitatīvā pansionātā vai saņemt aprūpi mājās. Jebkurā gadījumā, tas būs nozīmīgs iedzīvotāju segments Latvijā, uzsver M. Hazans.

Viņš norāda, ka aptuveni 25% cilvēku no tā skaita, kas aizbrauc, atbrauc atpakaļ tajā pašā gadā. Tiesa gan, aizvien liels ir potenciālo aizbraucēju skaits, taču tas pērn nedaudz samazinājās. 2014.-2015.gadam to darbaspējīgo iedzīvotāju īpatsvars, kas vēlējās pamest valsti, sasniedza 20%, bet pērn tādi sasniedza 15%. Tajā pašā laikā starp iedzīvotājiem vecumā no 18-34 gadiem, kuriem ģimenē ir bērns līdz 18 gadiem, un kuri plāno pamest Latviju, sasniedza 5,4%, kas nozīmē demogrāfiskā potenciāla zaudēšanu.

Apgalvojot, ka imigrācija ir pārāk augsta, ietekmīgs Šveices ekonomists mudina valdību iekasēt lielākus nodokļus no ārzemniekiem, kuri mitinās šajā valstī, ziņo thelocal.ch.

Reiners Eihenbergers uzskata, ka nauda, kas tiktu iegūta, nosakot lielākus nodokļus ārvalstniekiem, varētu tikt novirzīta par labu Šveices pilsoņiem.

Ekonomists akcentējis, ka imigrācija esošajā līmenī - vairāki desmiti tūkstošu cilvēku gadā, nav normāla. «Dažus ārvalstu darbiniekus mums tiešām vajadzēja, bet, protams, ne tā kā tagad, kad imigrācija ir 80 tūkstoši cilvēku gadā,» viņš norādījis.

Eihenbergera komentāri seko aicinājumam noteikt kvotas imigrantiem. Kvotas esot nepieciešamas tāpēc, lai nodrošinātu, ka Šveice iegūst darbiniekus, kuri tai patiešām ir vajadzīgi. Beznosacījuma multikulturālā attieksme apdraudot valsts sociālo stabilitāti.

"Luminor" ekonomists Pēteris Strautiņš grāmatā "Latvijā dzīvot ir interesanti" apkopo savus 25 gadu periodā tapušos rakstus par tautsaimniecību

"Grāmatas mērķis ir pierādīt tās nosaukumā izteikto apgalvojumu. Tā nav par ekonomiku. Neesmu skaitījis, bet varbūt pat vairāk nekā puse rakstu nav par to. Grāmata ir par Latvijas ekonomiku, bet arī politiku, attiecībām ar pasauli, kultūru, dabu, dialektiem un citām lietām," teic P. Strautiņš.

Viņš secina, ka stāsts par ekonomiku galvenokārt nav stāsts par naudu.

Jo ilgāk strādā finanšu sistēmā, jo skeptiskāks P. Strautiņš kļūst par naudas nozīmi un spriež, ka tā ir tikai punktu skaitīšanas sistēma dzīves lielajā spēlē.

"Nauda nav pašvērtība. Tās daudzums rāda, cik labi protam strādāt. IKP pieaugums nenotiek pats no sevis. Dziļākajā būtībā ekonomikas attīstība ir pieredzes, zināšanu, pirkstu veiklības un savstarpējās uzticēšanās pieaugums. Fiziskā kapitāla uzkrāšana drīzāk ir rezultāts, bet nauda – tikai nervu impulsi, kas koordinē procesu," tā ekonomists.

2023. gada sākumā Latvijā dzīvoja 1 milj. 883 tūkst. iedzīvotāju – par 7,3 tūkst. vairāk nekā pirms gada, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

Iedzīvotāju skaits pērn pieauga par 0,39 % salīdzinājumā ar gadu iepriekš, tajā skaitā negatīva dabiskā pieauguma ietekmē tas samazinājās par 0,78 %, bet migrācijas dēļ palielinājās par 1,17 %. Pozitīvo migrācijas starpību galvenokārt veido 23,5 tūkstoši Ukrainas bēgļu, kuri tiek ieskaitīti patvērumu sniegušās valsts iedzīvotāju skaitā.

Dzimstības lejupslīde turpinās

Pagājušajā gadā Latvijā piedzima 15 954 bērni – par 1 466 bērniem jeb 8,4 % mazāk nekā 2021. gadā, kas ir zemākais rādītājs pēdējo simt gadu laikā, bet nomira 30 731 cilvēks – par 3 869 jeb 11,2 % mazāk nekā gadu iepriekš.

Pērn, mazinoties saslimstībai ar Covid 19, mirstība ir nedaudz samazinājusies, bet tā pārsniedz laiku pirms pandēmijas. Līdz ar mirstības kritumu arī negatīvais dabiskā pieauguma rādītājs ir nedaudz samazinājies (no −17,2 tūkstošiem 2021. gadā līdz −14,8 tūkstošiem pērn), bet joprojām ir tuvs 1996.–1998. gadā reģistrētajam. Savukārt starptautiskās ilgtermiņa migrācijas rezultātā iedzīvotāju skaits palielinājās par 22 028 cilvēkiem, kas nebija noticis kopš neatkarības atgūšanas.

Lielbritānijas ekonomikas vājās perspektīvas nonivelēs jebkādu potenciālu darba algu pieaugumu britu strādniekiem gadījumā, ja valsts izstāšanās no Eiropas Savienības (ES) novestu pie imigrācijas samazināšanās, liecina pirmdien publicēts pētījums.

Domnīcas Resolution Foundation veiktajā pētījumā konstatēts, ka imigrācijas samazināšanās nākotnē varētu pozitīvi ietekmēt dažu strādājošo britu ienākumus, tomēr viņi būs pakļauti Brexit (Lielbritānijas aiziešanas no ES) negatīvai ietekmei uz Lielbritānijas ekonomiku.

Apkopēji, apsardzes darbinieki un pārdevēji ir starp tiem, kuru ienākumi pēdējos gados samazinājušies imigrācijas dēļ.

Šiem strādājošajiem ienākumi līdz 2018.gadam varētu palielināties par 0,2% līdz 0,6%, ja imigrācija saruktu līdz dažiem desmitiem tūkstošu cilvēku gadā, ko bija solījis bijušais premjerministrs Deivids Kamerons.

Arī Zviedrija un Somija ir pret britu imigrācijas plāniem; imigrantu izcelsme gan ietekmē sociālo slogu

Šodien Helsinkos notiekošajā gadskārtējā Ziemeļu nākotnes forumā Lielbritānijas premjers tiek sagaidīts ar atvēsinošu ziņu no saviem Somijas un Zviedrijas kolēģiem. Abu valstu premjeri ar saviem paziņojumiem piebiedrojas Vācijas kanclerei Angelai Merkelei, ka nav pieņemams britu valdības plāns ierobežot darbaspēka brīvu kustību ES, izsūtot no valsts citu dalībvalstu iedzīvotājus, kas Lielbritānijā «sēž uz pabalstiem». Pirms šī Dauningstrītas iniciatīva tiek izsludināta, no tās apspriešanas ir kļuvis zināms, ka jaunākais pret imigrāciju vērstais plāns ir no Lielbritānijas deportēt citu ES valstu iedzīvotājus, kas trijos mēnešos kopš ierašanās nav spējuši sev nodrošināt dzīvei valstī nepieciešamos ienākumus. Arī «darba meklētāju» jeb bezdarbnieku pabalstu citu ES valstu pilsoņiem briti plāno sniegt vien trīs mēnešus.

Iedzīvotāju skaits Zviedrijā pirmo reizi vēsturē sasniedzis desmit miljonus cilvēku, ziņo thelocal.se.

Zviedrijas statistikas birojs piektdien 7.47 no rīta apstiprinājis, ka šī vēsturiskā sliekšņa sasniegšanu. Nav gan iespējams zināt precīzi, kad tas notika, vai kura ir desmit miljonā persona.

2010. gadā Zviedrijā tika prognozēts, ka šis slieksnis tiks sasniegts 2021. gadā, taču iedzīvotāju skaita pieaugums bijis straujāks. Laika posmā no 2010. līdz 2015. gadam iedzīvotāju skaits audzis par aptuveni četriem procentiem gadā.

Vasarai aizejot, skaļumā pieņemas ekonomistu diskusija – nāk vai nenāk tautsaimniecībai virsū jauns pārkaršanas vilnis.. Liekas, pag – nupat kaut cik esam atkopušies no iepriekšējās krīzes, ko izraisīja 2005.-2007.gada pārkaršana, un jau atkal?!

Šeit dažās rindkopās – vai šobrīd jau ir pamats satraukumam?

Kas tad ir licis ekonomistiem sākt runāt par pārkaršanu? Tās noteikti ir vairākas līdzības ar iepriekšējā pārkaršanas perioda sākumposmu, kas šobrīd arvien skaidrāk iezīmējas. Proti, lai gan tautsaimniecības rādītāji ir pretrunīgi, aizvien pamanāmākas kļūst briesmu pazīmes – sevišķi, darba tirgū: vakanču arvien vairāk, darbinieku trūkst, algu fonda lielums pret tautsaimniecību jau pirmskrīzes līmenī, un algu izaugsme jau būtiski pārsniedz darba ražīgumu. Turklāt kopš krīzes laika nav īstenotas vairākas nākotnes attīstībai nepieciešamas strukturālas reformas. Tas situāciju saasina vēl vairāk. Labā ziņa – te vēl var vērst lietas uz labu (par to pēc brīža).

Jau kādu laiku Latvijas darba tirgū vērojama ierobežota darbaspēka pieejamība. Darba meklētāju īpatsvars pēc Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datiem 2017. gada 4. ceturksnī samazinājies līdz 8.1%, pieaug arī neaizpildīto darba vietu skaits.

Bezdarbam sarūkot, palielinās algas un rodas spiediens uz inflāciju. Ierobežotais darbaspēka piedāvājums varētu būt nopietns izaicinājums turpmākai tautsaimniecības izaugsmei. Kādas ir iespējas šo jautājumu risināt?

Varianti ir dažādi, tostarp bezdarbnieku kvalifikācijas celšana un arī tik nepopulārā kvalificēta darbaspēka imigrācija. Bet šoreiz par ko citu. Iespējams, mums jau ir kvalificēts resurss, kurš nekur nav «jāmigrē», proti, gados vecāki cilvēki, kas pametuši darba tirgu.

Pensionāru Latvijā ir daudz un to skaits turpina pieaugt. Latvijā virs darbspējas vecuma (65+ g.v.) ir vairāk nekā piektdaļa no visiem iedzīvotājiem – 384 tūkstoši cilvēku.

"Būt devīgiem uz svešu kabatu rēķina nav liela māka."

Žurnāla Dienas Bizness izdevējs Jānis Maršāns intervijā ar Ventspils pilsētas domes priekšsēdētāju Aivaru Lembergu uzzina, kāpēc pašvaldības vadītājs kritiski vērtē Saeimas koalīcijas darbu.

Skaties video, lai uzzinātu vairāk par:

Ja vēlies redzēt konkrētus sarunas fragmentus dodies uz:

00:00:00 - Nozares, kuras Ventspilī rada lielāko pievienoto vērtību

00:02:40 - Krievijas un ASV ģeopolitiskā cīņa un tās ietekme uz Latvijas ekonomiku

2022.gada sākumā Latvijā dzīvoja 1,876 miljoni iedzīvotāju - par 17 500 mazāk nekā pirms gada, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

CSP Sociālās statistikas departamenta direktore Baiba Zukula norāda, ka iedzīvotāju skaita samazinājums pēdējā gada laikā pielīdzināms pašreizējam Salaspils iedzīvotāju skaitam, un tas saistīts ar negatīvu dabisko pieaugumu, mirstībai būtiski pārsniedzot dzimstību, un ne vairs ar migrāciju, iedzīvotājiem izbraucot no valsts.

Iedzīvotāju skaits pērn saruka straujāk - par 0,92% salīdzinājumā ar 0,76% gadu iepriekš, tajā skaitā negatīva dabiskā pieauguma ietekmē tas samazinājās par 0,91% un migrācijas dēļ - par 0,01%. Līdz ar Ukrainas pilsoņu, kuri pieprasījuši Latvijas valsts pagaidu aizsardzību, skaita pieaugumu prognozējams, ka pozitīva migrācijas dinamika varētu turpināties.

Ja izsenis Latviju varēja uzskatīt par valsti, kas cieš no darbaspēka emigrācijas, tad pašlaik situācija ir sākusi mainīties. Proti, atbilstoši jaunākajiem Centrālās statistikas pārvaldes datiem šā gada sākumā pirmo reizi kopš 1990. gada vairāk iedzīvotāju atgriezās nekā aizbrauca, pozitīvo migrācijas starpību veidoja gan reemigranti, gan Ukrainas kara bēgļi.

Latvija sāk kļūt par imigrācijas valsti, tāpēc līdztekus jautājumam, kā mazināt sava cilvēkkapitāla zudumu, ir jārisina arī tas, kāda būs valsts imigrācijas politika. Atkarībā no tās tautsaimniecība var iegūt vai zaudēt.

Emigrācija un tās ietekmes var būt ļoti dažādas. Tā var radīt cilvēkkapitāla zudumu, padziļināt demogrāfiskās problēmas, saasināt sociālās problēmas, piemēram, ja daļa ģimenes dodas strādāt uz ārvalstīm, bet daļa paliek, kā arī inflāciju – ja naudas pieplūdums no emigrējušajiem ir vērienīgs, kā tas ir dažās Vidusāzijas valstīs vai Moldovā.

Tomēr var būt arī scenārijs, kurā emigrācijai ir pozitīva ietekme. Ja darbs ārzemēs ir īslaicīgs, tad cilvēkkapitāls pieaug, jo cilvēki iegūst jaunas zināšanas, pielāgojas jaunai darba kultūrai un apgūst valodas. Studijas ārzemēs un atgriešanās dzimtenē samazina vajadzību apmācīt noteiktus speciālistus iekšzemē. Uz mājām nosūtītā nauda palīdz paaugstināt dzīves līmeni un dažos gadījumos var sniegt nozīmīgu atbalstu vietējai ekonomikai ar investīcijām un papildu patēriņu.

Viens no būtiskākajiem izaicinājumiem Latvijai, plānojot nākotnes ekonomisko attīstību, ir darbaspēka jautājums. Latvija joprojām saskaras ar bezdarba problēmām – rūpes raisošākais fakts ir tāds, ka liela daļa no bezdarbniekiem ir ilgstošie bezdarbnieki, sacīja ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts.

Savā video uzrunā ministrs norādīja, ka vērojamas būtiskas atšķirības starp cilvēku prasmēm un tām prasmēm, kuras pieprasa darba tirgus un Latvijas ekonomiskā attīstība. «Šeit izdarāms ļoti liels darbs, lai uzlabotu mūsu pārapmācības sistēmu un izglītības sistēmu kopumā. Tāpēc Ekonomikas ministrija cieši strādā gan ar Izglītības un zinātnes ministriju, gan ar Labklājības ministriju,» sacīja ministrs.

Kā īpašu iniciatīvu ministrs izcēla uzsākto reemigrācijas plāna izstrādi, kas ir vērsts uz to, lai izmantotu iespējas, kuras rada uz ārvalstīm aizbraukušie Latvijas iedzīvotāji.

«Viņi noteikti ir apguvuši jaunas prasmes. Varbūt kāds ir sakrājis līdzekļus, lai nodibinātu jaunu uzņēmumu, Latvijā atgriežoties. Mums mūsu valsts piederīgie ir vajadzīgi, jo jau dažu gadu laikā mēs redzēsim, ka mūsu ekonomikas attīstībai trūkst paša svarīgākā – kvalificētu cilvēku – mums būs vajadzīgs katrs Latvijas iedzīvotājs,» akcentēja ministrs.

Nav šaubu, ka nākotnē labklājība pieaugs un sasniegs daudz augstāku līmeni nekā jebkad līdz šim esam baudījuši. Taču sarūkošais iedzīvotāju skaits un nelabvēlīgā vecuma struktūra radīs nepieciešamību pielāgoties, tai skaitā, pagarinot darba mūžu līdz arvien lielākam vecumam.

Tā, komentējot jaunākos Centrālās statistikas pārvaldes datus par migrāciju, norāda DNB bankas ekonomists Pēteris Strautiņš.

«Kopš neatkarības atgūšanas Latvijas iedzīvotāju skaits ārējās migrācijas dēļ ir samazinājies un šī plūsma kopš 2004.gada bijusi acīmredzami saistīta ar norisēm ekonomikā. Līdz 2007.gadam tā samazinājās, bet tad strauji pieauga līdz 2010.gadam. Norisēm darba tirgū ir liela inerce, tāpēc pat straujā ekonomikas atgūšanās nav neto emigrāciju apturējusi. Taču tā ir strauji sarukusi kopš 2010.gada, samazinoties trīskārt, saskaņā ar šodien publiskotajiem Centrālās Statistikas pārvaldes datiem,» saka eksperts.

Lielbritānijas «vismazāk integrētajā pilsētā» Bostonā austrumeiropiešu imigranti jūtas vairāk kā Lietuvā, nevis Lielbritānijā, apgalvo laikraksts The Daily Express.

«Mums šeit ļoti patīk. Jūtamies gandrīz, kā dzīvojot Lietuvā,» laikrakstam teikusi kāda ģimene.

Lietuvietis Emils Kovals, kurš kopā ar ģimeni uz Bostonu pārvācās pirms sešiem gadiem, dzīvo ielā, kur 85% iedzīvotāju ir imigranti. «Mēs respektējam britu kultūru, tomēr šeit ir pārāk daudz no mūsu valsts, lai pēc tās ilgotos,» viņš stāstīja.

Ģimenes, kas no Austrumeiropas pārvākušās uz Bostonu Linkolnšīrā, nejūt vajadzību integrēties. Sestā daļa pilsētas iedzīvotāju - 11 000 imigrantu - dzīvo nošķirtas dzīves.

Daudzi imigranti stāsta, ka var tikt galā, nerunājot angliski. Bostonā pieejami austrumeiropiešu bāri, veikali un pat dažādi darba piedāvājumi īpaši austrumeiropiešiem.

Vasarai aizejot, skaļumā pieņemas ekonomistu diskusija – nāk vai nenāk tautsaimniecībai virsū jauns pārkaršanas vilnis.. Liekas, pag – nupat kaut cik esam atkopušies no iepriekšējās krīzes, ko izraisīja 2005.-2007.gada pārkaršana, un jau atkal?

Kas tad ir licis ekonomistiem sākt runāt par pārkaršanu? Tās noteikti ir vairākas līdzības ar iepriekšējā pārkaršanas perioda sākumposmu, kas šobrīd arvien skaidrāk iezīmējas. Proti, lai gan tautsaimniecības rādītāji ir pretrunīgi, aizvien pamanāmākas kļūst briesmu pazīmes – sevišķi, darba tirgū: vakanču arvien vairāk, darbinieku trūkst, algu fonda lielums pret tautsaimniecību jau pirmskrīzes līmenī, un algu izaugsme jau būtiski pārsniedz darba ražīgumu. Turklāt kopš krīzes laika nav īstenotas vairākas nākotnes attīstībai nepieciešamas strukturālas reformas. Tas situāciju saasina vēl vairāk. Labā ziņa – te vēl var vērst lietas uz labu (par to pēc brīža).

Lietuvas celtniecības uzņēmumiem trūkst kvalificētu speciālistu, un šīs vietas aizvien biežāk aizpilda ukraiņi, atzinusi Lietuvas Būvnieku asociācija.

Pēc tās aplēsēm, domājams, ka šobrīd Lietuvas būvniecības firmās strādā divarpus tūkstoši ukraiņu, bet šie skaitļi ir tikai aptuveni, jo daļa no viņiem tiek pieņemti darbā ar Ukrainā reģistrētu kompāniju starpniecību un tādā gadījumā vīzas viņiem nav vajadzīgas.

«Teiksim, Lietuvas uzņēmums izveido meitasuzņēmumu Ukrainā, kurš komplektē darbiniekus. Tad atkrīt visas rindas un darba vīzas - paraksta līgumu ar galveno uzņēmumu, atbrauc un strādā saskaņā ar apakšuzņēmuma līgumu,» ziņu aģentūrai BNS skaidrojis asociācijas vadītājs Daļus Ģedvils.

Pēc viņa teiktā, Lietuvā būvniecības nozarē trūkst aptuveni 6000 darbinieku - galvenokārt emigrācijas un pakalpojumu eksporta dēļ.

Nesen noslēdzies pirmā Latvijas starptautiskās attīstības sadarbības projekta Āfrikā sākuma posms. Tā laikā diasporas profesionāļu, zinātnieku un uzņēmēju kustības #esiLV un Rīgas Biznesa skolas (RBS) komanda Namībijā un Zambijā strādāja ar topošajām uzņēmējām, kā arī dalījās savā pieredzē ar vietējo institūciju pārstāvjiem par ilgtspējīgas un iekļaujošas ekonomikas un biznesa vides veidošanu.

Projekts “Viņa pārveido pasauli” (She Rebuilds the World) ir kustības #esiLV iniciēts un radīts, ar zināšanām un lektoriem to atbalsta Rīgas Biznesa skola, finansē Latvijas Republikas Ārlietu ministrija. Lielu atbalstu sniedza arī Āfrikas valstu partnerorganizācijas: vadības un finanšu konsultāciju kompānija “Business Financial Solutions” Vindhukā, Namībijā, un Zambijas Attīstības aģentūra Lusakā, Zambijā.

Projekta pamatmērķi ir trīs: pirmkārt, sniegt zināšanas un atbalstīt uzņēmējdarbības uzsākšanu jaunietēm Namībijā un Zambijā ar Rīgas Biznesa skolas speciāli izveidotu apmācības programmu. Otrkārt, dalīties pieredzē par pāreju no komandekonomikas uz brīvā tirgus principiem un ekonomikas diversifikāciju kā valsts tautsaimniecības izaugsmes pamatu. Lai uzņēmējs spētu realizēt savas ieceres, valsts pārvaldei ir jāveido tāda biznesa vide, kas katru uzņēmēju iespējo un atbalsta. Tādēļ #esiLV starptautiskie un diasporas eksperti paralēli uzņēmējdarbības nometnēm dalījās pieredzē ar Namībijas un Zambijas tirdzniecības ekspertiem un valsts pārvaldes pārstāvjiem par Latvijas pārmaiņu ceļu pēdējo trīsdesmit gadu laikā.

Lai krasi samazinātu nelegālo imigrāciju, Vācijas iekšlietu ministre Nensija Fēzere devusi rīkojumu atjaunot pasu kontroli uz visām valsts sauszemes robežām, pavēstījuši avoti valdībā.

Atjaunotā robežkontrole stāsies spēkā 16.septembrī un sākotnēji turpināsies sešus mēnešus.

Fēzere par to jau attiecīgi informējusi Eiropas Komisiju (EK).

Robežkontrole iecerēta kā instruments nelegālās imigrācijas ierobežošanai, kā arī islāmistu terorisma un pārrobežu noziedzības apkarošanai.

Jau ilgstošās debates par nelegālās imigrācijas apturēšanu saasinājušās pēdējās nedēļās pēc kārtējā islāmista uzbrukuma Zolingenē, kura laikā tika noslepkavoti trīs cilvēki.

Slepkava izrādījās kāds sīrietis, kurš izvairījies no izraidīšanas uz Bulgāriju, kuras robeža bija pirmā, ko viņš šķērsoja, nelegāli ierodoties Eiropas Savienībā (ES).

Visas valstis, ar kurām Vācija robežojas, ir Šengenas brīvās ceļošanas zonā un uz to savstarpējām robežām robežkontrole ir atcelta.

Latviešu viesstrādnieks Mārtiņš Zāģers Lielbritānijā pievērsis vietējo mediju uzmanību, iesaistoties sarunās ar britu protestētājiem, kas pulcējušies, lai paustu savu viedokli pret imigrantiem, ziņo Boston Standard.

34 gadus vecais Mārtiņš Zāģers risinājis draudzīgas sarunas ar britu protestētājiem, kas piedalījās pret imigrāciju vērstā akcijā. Noklausoties britu argumentus, vīrietis esot skaidrojis viņiem, ka ieradies pilsētā strādāt, maksā nodokļus un paralēli apgūst angļu valodu. Sarunas esot beigušās ar rokasspiedienu, informē Boston Standard.

«Šeit pastāv problēma, ka daži angļi nestrādā, jo ir pārāk slinki,» viņš stāstīja medijam.

M. Zāģers esot novērojis, ka daži darba devēji labāk darbā pieņem imigrantus, jo viņi strādā uzcītīgāk.

«Es cenšos runāt angliski, jo esmu jūsu valstī, un es vēlos nest labumu Anglijai,» viņš stāstīja.

Aizvadītā gada beigās Vācijā dzīvoja vairāk nekā septiņi miljoni ārzemnieku, kas veidojis astoņu procentus no kopējā valsts iedzīvotāju skaita, aplēsis federālais statistikas birojs.

Salīdzinājumā ar gadu iepriekš imigrācija Vācijā pērn palielinājusies par 282,8 tūkstošiem cilvēku, kas bijis lielākais kāpums pēdējo divdesmit gadu laikā. Lielākā daļa (80%) no šiem cilvēkiem nākuši no tādām valstīm kā Polija, Rumānija, Grieķija, Spānija un Itālija.

Tā, piemēram, poļu skaits Vācijā gada laikā palielinājies par 13,6%, grieķu – par 5,1% un spāņu – par 9,1%. Iepriekš Vācijas kanclere Angela Merkele pauda uzskatu, ka Vācijai nepieciešami prasmīgi strādnieki no citām Eiropas Savienības valstīm. Tāpat Vācija saņēmusi arī kritiku, ka prasmīgi izmanto augsto bezdarba līmeni Eiropā, lai pievilinātu strādniekus no citām valstīm.