Globālā ekonomika pamazām atgūstas, taču nenoteiktība saglabājas gan ģeopolitiskajā, gan finanšu vidē. Arī Baltijas valstis nākamgad cer uz izaugsmes atjaunošanos, ko varētu veicināt gan valdību paplašinātā fiskālā politika, gan ārējās vides uzlabošanās. Taču augošais budžeta deficīts un parādi liek jautāt – cik ilgtspējīga būs šāda stratēģija?
Šā gada 6. novembrī Latvijas Republikas Saeima konceptuāli atbalstīja 2026. gada budžeta projektu, kurā ieņēmumi plānoti 16,1 miljarda eiro, bet izdevumi – 17,9 miljardu eiro apmērā. Budžeta projekta galīgais lasījums gaidāms 3. decembrī.
Līdzīgas tendences redzamas arī kaimiņvalstīs. Igaunijas valdība septembrī iesniedza parlamentam nākamā gada budžetu ar ieņēmumiem ap 18,6 miljardiem eiro un izdevumiem gandrīz 19,6 miljardu eiro apmērā. Savukārt Lietuvas Ministru kabinets apstiprinājis budžeta projektu, kas paredz 21 miljarda eiro ieņēmumus un 27,5 miljardu eiro izdevumus.
Latvijas nākamā gada budžeta deficīts augs un sasniegs 3,3 % no iekšzemes kopprodukta (IKP). Igaunijā tas patlaban tiek plānots 4,5 % apmērā, bet Lietuvā – 2,7 %. Likumsakarīgi, ka visās trīs valstīs budžeta deficīta pieaugums saistīts ar ievērojamām investīcijām drošības stiprināšanai – piemēram, Latvijā budžets aizsardzībai tuvākajos četros gados pieaugs par 448,3 miljoniem eiro. Baltijas valstu budžets nepārprotami ir vērsts uz ekonomikas stimulēšanu, kas nozīmē papildu naudas novirzīšanu ekonomikā – galvenokārt, veicinot patēriņu. Taču līdzās pozitīvajai ietekmei šāda politika nes arī riskus.
Pirmkārt, cenu kāpums. Plānots, ka Baltijas iedzīvotāju algas augs – piemēram, Latvijā 2026. gadā par 40 eiro tiks palielināta gan minimālā alga, gan neapliekamais minimums, bet Lietuvā un Igaunijā papildu līdzekļi atvēlēti mediķu, skolotāju un citu profesionāļu atalgojuma kāpināšanai. Šādas izmaiņas atspoguļosies pieprasījumā, kas neizbēgami palielināsies, radot spiedienu uz cenām – jo īpaši uz pakalpojumu nozari, kas orientēta uz iekšzemes tirgu.
Otrkārt, importa pieaugums. Pieaugošs patēriņš nozīmē, ka mazas un atvērtas ekonomikas apstākļos daļa naudas aizplūst no vietējās ekonomikas ar importu. Tātad nauda nepaliks Latvijā, Igaunijā vai Lietuvā, lai atbalstītu vietējo ekonomiku, bet gan nonāks pie mūsu tirdzniecības partneriem. Tas pats attiecas uz aizsardzības izdevumiem – lielākā daļa naudas, kas paredzēta ieroču sistēmu un munīcijas iegādei, aizplūdīs no Baltijas.
Treškārt, ikdienas izdevumu finansēšana ar aizņemtiem līdzekļiem. Tā nav ilgtspējīga pieeja. Dati liecina, ka saskaņā ar pašreizējiem plāniem Latvijas parāda slogs līdz 2029. gadam pieaugs līdz 56,4 % no IKP, Igaunijas gadījumā tie būs 34,4 %, bet Lietuvas parāda slogs 2029. gadā sasniegs jau 52,9 %. Aizņemtā nauda jāizmanto investīcijām, nevis ikdienas tēriņiem – tam ir paredzēta nodokļu sistēma. Ja Baltijas valstis vēlas virzīties uz līdzsvarotu budžetu, atliek tikai divas iespējas: celt nodokļus vai ievērojami samazināt valsts sektora izdevumus. Abi ir politiski ļoti sarežģīti uzdevumi. Tā nu mēs nonākam pie galīgā risinājuma, proti, vienīgā iespēja ir palielināt parādu.
Ja valdības izdevumi turpinās augt straujāk nekā ieņēmumi, tas agrāk vai vēlāk var ietekmēt kredītreitingus un aizdevumu nosacījumus, apgrūtinot esošo saistību refinansēšanu. Pašlaik situācija ir kontrolējama, taču tendence ir satraucoša.
Tikmēr starptautiskā ekonomika atkopjas straujāk nekā gaidīts. Starptautiskā Valūtas fonda (IMF) jaunākā globālo ekonomikas tendenču prognoze atjaunināta oktobrī, un Eiropas Komisijas (EK) prognoze publicēta 17. novembrī. Šķiet, pasaules tirgi pielāgojušies Donalda Trampa noteiktajiem tarifiem, un ekonomikas izaugsmes perspektīvas atkal ir nedaudz optimistiskākas.
Piemēram, globālās ekonomikas izaugsme šogad tiek prognozēta 3,2 % apmērā, kas ir par 0,2 procentpunktiem augstāk nekā aprēķinos vasarā. Arī Amerikas Savienoto Valstu (ASV) ekonomika tiek rādīta priecīgākās krāsās – iepriekšējo 1,9 % vietā šā gada ekonomikas izaugsme būs 2 %. Eirozonas izaugsme gaidāma 1,2 % apmērā iepriekšējā 1 % vietā, bet Ķīnas izaugsme – 4,8 % apmērā, tāpat kā tika prognozēts jau jūlijā. Savukārt 2026. gada izaugsme eirozonā tiek lēsta 1,1 % apmērā, kas ir mazāk nekā iepriekšējais novērtējums – 1,2 %. Izaugsme ASV tiek prognozēta 2,1 %, bet Ķīnā – 4,2 %. Eiropas rādītāju pazemina Vācijas aplēses, kurās EK šogad prognozē 0,2 % izaugsmi un nākamgad – 1,2 %. Vācijas ekonomika turpina cīnīties ar strukturālām problēmām, jo uz lētās (Krievijas) enerģijas balstītie biznesa modeļi vairs nedarbojas un jaunu, efektīvāku modeļu ieviešana prasa laiku. Arī konkurences spiediens no Ķīnas atbalstītā eksporta nav mazinājies, īpaši autobūves nozarē.
Inflācija eirozonā šogad gaidāma 2,1 % apmērā un nākamgad – 1,9 %. Jaunākās EK un IMF prognozes paredz, ka centrālās bankas šogad vai nākamgad vairs nepazeminās procentu likmes. Šis viedoklis gan atšķiras no iepriekšējo lielāko prognozētāju uzskatiem, kuri ierosinājuši, ka Eiropas Centrālā banka (ECB) samazinās procentu likmi vēl vienu reizi, pirms procentu likmes beidzot stabilizēsies. ASV inflācija šogad tiek lēsta 2,7 % un nākamgad – 2,4 %. Atšķirībā no Eiropas Savienības (ES) tur nākamgad tiek prognozētas vismaz divas līdz trīs procentu likmju samazināšanas.
Gan Latvijā, gan kaimiņvalstīs ekonomika atkopjas – Latvijā 2025. gada otrajā ceturksnī IKP pieauga par 1,7 % salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu, Igaunijā bija redzams kāpums par 0,9 %, bet Lietuvā – par 3,1 %.
Uz izaugsmi norāda arī uzņēmējdarbības statistika. Saskaņā ar Finanšu ministrijas publicēto ziņojumu Latvijas uzņēmumos šā gada otrajā ceturksnī strauji auguši ražošanas apjomi – kokapstrādē redzams kāpums par 3,5 %, bet pārtikas produktu ražošanā – par 8 %, kas ir divas lielākās apstrādes rūpniecības apakšnozares. Par 4,5 % augusi arī būvniecība, 2,9 % pieaugums redzams tirdzniecībā, bet 3 % kāpums vērojams izmitināšanas un ēdināšanas, kā arī finanšu pakalpojumu un informācijas un komunikācijas pakalpojumu nozarēs. Šie piemēri nepārprotami liecina par ekonomikas izaugsmes atjaunošanos.
Šim gadam Latvijas un Zviedrijas centrālās bankas prognozēja virs 1 % ekonomisko izaugsmi, savukārt Lietuvai – 2,7 %, bet Igaunijai – 0,6 %. Tikmēr Apvienotajai Karalistei paredzēja 1,25 % izaugsmi. Visaugstākā inflācija šogad joprojām ir Igaunijā (4,6 %), tai seko Latvija (4,3 %), Lietuva (4,1 %), Apvienotā Karaliste (3,8 %) un Vācija (2,3 %). Vienīgi Zviedrijā inflācija ir zemāka par ECB noteikto mērķi (2 %) – 0,9 %.
Nākamgad gan Latvijai, gan mūsu lielākajiem tirdzniecības partneriem paredzama diezgan strauja ekonomikas izaugsme. Vienīgā valsts, kurā izaugsme saglabāsies relatīvi pieticīga, ir Vācija. Jāatzīmē, ka Vācijas ekonomikas lēnā atveseļošanās ir problēma, jo tā būtībā ir ES ekonomikas dzinējspēks. Tieši šī iemesla dēļ ļoti strauju ekonomikas izaugsmi nevar prognozēt visai eirozonai kopumā.
Cenu pieaugums Igaunijā un Lietuvā nākamgad būs augstāks nekā vidēji ES, proti, 3,1 %. Latvijā cenas pieaugs tikai par 2,1 %. Visās trīs Baltijas valstīs cenu pieaugums, visticamāk, tiks novērtēts par zemu. Pietiek aplūkot algu pieauguma rādītājus, kas ir īpaši iespaidīgi Lietuvā. Maz ticams, ka teju 9 % algu pieaugums neietekmēs iekšzemes pieprasījumu un patēriņu, šī izaugsme savukārt radīs spiedienu uz inflāciju. Tikmēr Latvijā algas pieaugs par 6,3 %, bet Igaunijā par 5,1 %.
Igaunijā IKP (papildus vispārējam algu pieaugumam) ietekmē arī nodokļu sloga atcelšana, kas palielinās mājsaimniecību rīcībā esošos ienākumus par gandrīz pusmiljardu. Turklāt ir vērojams algu pieaugums valsts sektorā. Tas viss ietekmē cenas. Sagaidāms, ka centrālās bankas nākamā gada ekonomikas prognozes, kas tiks publicētas decembrī, cenu pieauguma ziņā būs reālistiskākas.
Bažas joprojām rada vājā patērētāju uzticība, kam var pievienot arī uzņēmēju diezgan piesardzīgās cerības par nākotni. Tas viss liecina, ka ekonomikas atveseļošanās Baltijā būs diezgan lēna. Visticamāk, smagnējāka, nekā paredz pašreizējās prognozes.
Rezumējot, var teikt, ka nākamgad ne vien Latvijā, bet arī Baltijā kopumā redzēsim ekonomikas izaugsmes tempa kāpumu. No vienas puses, atgūsies ārējais sektors un mūsu tirdzniecības partneriem sāks klāties labāk. No otras puses, valdību budžeta politika nodrošinās papildu fiskālo stimulu, kas veicinās izaugsmi, palielinot gan valsts izdevumus, gan privātā sektora patēriņu. Vienlaikus nevar ignorēt ekonomiskos riskus – inflācijas paātrināšanos un importa pieaugumu, kas var pasliktināt maksājumu bilanci. ES līmenī bažas rada Vācijas ekonomikas lēnā atveseļošanās, savukārt globāli nenoteiktību palielina ģeopolitiskā situācija un drošības riski.
