Jaunākais izdevums

Anša Gulbja veiksmīgā biznesa pamatā nebūt nebija vieglu peļņu nesošā sensacionālā literatūra, bet gan vērtīgi izdevumi.

— Strādājot A. Golta grāmatnīcā reiz ievēroju, ka pie šefa kabinetā ieiet kāds svešs, elegants kungs. Veikalam cauri ejot viņa cigāra dūmi piesmaržoja visu telpu. Šī kunga ārējā stāja un manieres mani, kā nepiedzīvojušu jaunekli, sevišķi interesēja. Kautko līdzīgu biju novērojis tikai pie zobārsta Fr. Mierkalna, kas bija sarakstījis un pats arī izdevis lugu Līdzsvarā. Fr. Mierkalnu vairākas reizes biju redzējis arī uz ielas, kad viņš ar savu draudzeni, Dailes teātra aktrisi Tiju Bangu pastaigājās Vērmanes dārza apkārtnē.

Vienmēr viņš bija tērpies labā uzvalkā, un visas kustības bija nosvērtas. Piem., satiekot uz ielas pazīstamu pretimnācēju, viņš jau laikus pārlika spieķi no labās rokas uz kreisās rokas elkoņa, ar kreiso izņēma papirosu no mutes un ar labo cēli pacēla platmali sveicienam. Pēc tam, tādā pat kārtībā, nesteigdamies visu novietoja atpakaļ. Tas tika izdarīts ar tik apsvērtu smalku kustību, ka prieks bija noskatīties. Kautkas līdzīgs ārējā uzvedībā un manierēs bija vērojams arī pie svešā kunga, kas apmeklēja mūsu grāmatnīcu un ieradās pie šefa. Drīz vien dabūju zināt, ka tas esot lielās Otto Kirchnera firmas pārstāvis Ansis Gulbis no Pēterburgas un piedāvājot firmas ražojumus, galvenā kārtā rakstāmpiederumus un greznuma priekšmetus biroju un dzīvokļu vajadzībām, — lūk, kāds Ansis Gulbis ap 20. gadsimta pašu sākumu šķitis pārdevējam Raitam Ritumam.

Gadus 27 vēlāk, kad Gulbis sāk Latviešu Konversācijas

vārdnīcas izdošanu un viņu tuvāk iepazīst tās redaktors, vēsturnieks Arveds Švābe, Anša Gulbja grāmatu apgāds jau ir katram lasītpratējam latvietim labi zināms zīmols.

— Vienkāršu ļaužu bērns, gandrīz bez kādas skolas izglītības, Ansis paša spēkiem bij lauzies uz augšu, iemācījies krieviski un vāciski, pamazām pievērsdamies grāmatu rūpniecībai. Būdams vecpuisis un ieņemdams labi atalgotu vietu Krievijas galvaspilsētā, viņš pamazām kļuva par vienu no kulturālākiem un rakstnieku visvairāk aplidotiem grāmatu izdevējiem, kurš jau priekš 1. pasaules kara nodibināja vērtīgo latviešu universālās bibliotēkas sēriju, pieaicinot par autoriem un tulkotājiem toreizējo kreiso inteliģenci. Tikai pateicoties A. Gulbja pabalstiem, Aspazija un J. Rainis varēja 15 gadus Šveices trimdā mierīgi nodoties literāram darbam. Arī Latvijas laikā A. Gulbis ar saviem monumentāliem latviešu klasiķu kopoto rakstu un LKV (Latviešu konversācijas vārdnīcas — I. L.) izdevumiem izdarīja neatsveramu pakalpojumu mūsu tautai un kultūrai. [..] A. Gulbis izmēģināja roku arī prozas un drāmas rakstniecībā, jo viņam bij dzīva iztēle un liela pieredze cilvēciskās komēdijas tipu galerijā. Cik atceros, viņa darbu stilu un valodu laboja vairāki literāti (J. Pētersons, A. Būmanis u. c.), un tiem vienmēr būs zināma kultūrvēsturiska nozīme kā laikmeta dokumentiem.

Panākumu formula

Kā Gulbim tas izdevās? Arveds Švābe prāto, ka, būdams liela vēriena grāmatnieks, Gulbis nebaidījās riskēt, nepelnījās ar izdevīgiem skolas grāmatu veikaliem, bet visus savus kapitālus ieguldīja tādos pasākumos, kas rentējās lēni, bet labi. Pēc savas dabas džentlmenis un mecenāts, lai gan tai pašā laikā impulsīvs, viņš prata labi sadzīvot ar ļaudīm un iemantot draugus visās aprindās, kas viņam vieglāk nekā citiem pašķīra ceļu uz banku kredītiem un valsts subsīdijām.

Tā tas bija starpkaru laikā, kad Gulbja reputācija jau komentārus neprasīja. Bet kur sākās šā vienkāršu ļaužu bērna ceļš augšup? Kā gan tas nākas, ka 1873. gada 8. decembrī Cērkstes muižā (tagad Tukuma rajona Milzkalnes ciema teritorijā) kalpa ģimenē dzimušais puisis, kura vienīgā sistemātiskā skolas izglītība bija trīs ziemas Bigauņciema skolā, dzīvē sasniedza tieši tik, cik pats vēlējās? Literatūrzinātnieks Konstantīns Karulis uzskata, ka Gulbja pievēršanos grāmatu izdevniecībai noteica trīs faktori.

Pirmais — pirmās latviešu enciklopēdijas izdevēja Jēkaba Dravnieka plašais vēriens un drosme. Izlasījis 1891. gadā Dravnieka izdotās Konversācijas vārdnīcas pirmo burtnīcu, Gulbis tā sajūsminās, ka nolemj kļūt grāmatnieks:

— šo liktenīgo soli varbūt es nekad nebūtu spēris, ja Jēkabs Dravnieks mani kā jaunekli nebūtu ar savu ideālismu saviļņojis.

Otrais — 1897. gadā iepazītā Andreja Pumpura mudinājumi. Trešais — Raiņa morālais atbalsts, kopš 1902. gada abiem intensīvi sarakstoties.

Tomēr pie šiem trīs faktoriem Ansis nonāk pamazām. Piecpadsmit gadu vecumā (ap 1888. — 1889. gadu) viņš dodas uz Rīgu, lai kļūtu par mācekli tirdzniecībā, un drīz strādā Valdemāra importa firmā. Taču viņš alkst specifiskas romantikas un iestājas par strādnieku Heizermaņa kokapstrādes fabrikā:

— Es atstāju tirdzniecību, mani vilka fabrikas dūmu mutuļi, es gribēju sviedriem vaigā kā strādnieks savu maizi ēst.

Gulbis iestājas biedrībā Auseklis un kļūst par tās komitejas locekli. Brīvajā laikā viņš daudz lasa un mēģina pats rakstīt. 19 gadu vecumā sacer stāstu, ko 1892. gadā iespiež Baltijas

Vēstnesis. Viņš iestājas Rīgas Latviešu biedrības teātrī, spēlē mazas lomiņas un ar savu drāmu Latvieši piedalās lugu konkursā (bez sekmēm).

22 gadu vecumā 1895. gadā Ansis kļūst par mācekli vācieša Karla Jozesa grāmatu un mākslas priekšmetu veikalā Daugavpilī.

— Viņš veikli apgūst jaunās nozares specifiku, iepazīst pircēju intereses un iesaka pārkārtojumus veikala darbībā, sevišķi piedāvājamo grāmatu sortimentā. Ierosinājumi ir veiksmīgi, grāmatu apgrozījums strauji pieaug, un jau pēc dažiem mēnešiem Gulbis kļūst par veikala nodaļas vadītāju. Viņam tomēr ir grūti panest provinces pilsētas dzīves šaurību un veikala īpašnieka mietpilsonisko dzīvesveidu, jo jādzīvo tā ģimenē, — raksta Konstantīns Karulis.

Gadu nostrādājis Daugavpilī, Ansis atgriežas Rīgā fabrikas darbā, bet tikai uz īsu brīdi, jo veikala īpašnieks Karls Jozess pierunā viņu atgriezties jau kā uzņēmuma vadītājam. Tagad viņam visa diena nav jāpavada veikalā, ir vairāk brīva laika. Ne tikai firmas, bet arī savās interesēs Gulbis daudz ceļo, iepazīstas ar Krievijas un ārzemju lielajiem grāmatniecības uzņēmumiem un nodibina sadarbību.

Vecpuisis pēc paša gribas

Anša Gulbja panākumu formulā nav vietas laulībai. Bet vai to pašu var teikt par mīlestību? Laikabiedri mēģinājuši vecpuisi Gulbi par šo tēmu izvaicāt viņa 60. dzimšanas dienai par godu notikušajās intervijās presē 1933. gadā. Anša Gulbja nelaimīgā un laimīgā mīlestība — tā savu iztaujājumu nosaucis rakstnieks Jūlijs Pētersons, kas jau laikus ieradies intervēt, zinot, ka Ansim Gulbim pirms lielākiem notikumiem viņa dzīvē bieži vien uznāk neatvairāma vēlēšanās aizceļot. Protams, pirmais, ko Jūlijs redz, ir dzīvokļa koridorā salikti daži smagi piekrauti un aizsaiņoti čemodāni. Pats Gulbis savā darbistabā, omulīgi izstiepies uz dīvāna, kūpina papirosu un piedāvā arī Jūlijam.

Pēdējais mudina drīzo jubilāru uz interviju.

— To varam, bet tikai nerunāsim par jubileju! — teic Gulbis. — Protams, — atsaka Pētersons, — runāsim, piemēram, par mīlestību. Šis temats Ansim Gulbim liekas pieņemams:

— Esmu savā mūžā daudz mīlējis. Tāpat kā visi citi cilvēki. Esmu mīlējis laimīgi un arīdzan — nelaimīgi. Vispirms par manu nelaimīgo mīlestību. Esmu savā laikā mīlējis — izdot avīzes. Dievamžēl! Ak! Tā bija pavisam nelaimīga mīlestība!

Vārdu sakot, vecpuisis Gulbis eleganti atvaira riskanto jautājumu, jo runa līdz laimīgajai mīlestībai, kas, visticamāk, izrādītos grāmatu izdošana, nemaz nenonāk. Pasaulei, kur mūzām īpaša vara, viņš dažbrīd bijis ļoti tuvu. 1925. — 1926. gadā Ansis atrodas Nacionālā teātra, bet 1926. — 1927. gadā ir Nacionālās operas direktora amatā.

— Tas viss tuvināja Ansi Gulbi latviešu rakstnieku un artistu pasaulei, kuri viņu saprata un viņš viņus. Godprātība, draudzīga izpalīdzība un liela smalkjūtība iezīmēja šīs attiecības visus ilgus gadus un ļoti dažādos apstākļos. Tā bija Anša Gulbja personības burvība, jo arī savā dvēselē Ansis Gulbis bija dzīves un dzejas mākslinieks, laimīga sintēze, kādā var tikai piedzimt, bet kādu nevar nekādām zināšanām un nekādām manierēm veidot. Kā mākslinieks dvēselē Ansis Gulbis dziļi juta, tam bija īgnuma un sāpju brīži, kad Ansis Gulbis nebija lāga nevienam pieietams, bet tie bija nenovēršami momenti, lai pēc tam jo gaišāk atmirdzētu Ansī Gulbī viss augsti cilvēcīgais, uz cēlu un daiļu atsaucīgais, dzejas pasaulē vedošais. Ansis Gulbis bija liela vēriena gara un dzīves mākslinieks, viņa pārdzīvojumi bija asi un dziļi, atbilstoši viņa iekšējai pasaulei, — raksta Līgotņu Jēkabs.

Par mīlestību turpinot, neapšaubāms ir vien tas, ka Ansis Gulbis, Līgotņu Jēkaba vārdiem runājot, sākot ar bērna dienām un beidzot ar mūža vakaru, karsti mīl savu māti. Zināms arī, ka Daugavpils dzīves posmā — laikā no 1897. līdz 1900. gadam — Ansis iepazīstas ar skolotāju S. Novicki, vienu no Rīgas Latviešu biedrības muzeja organizētājiem un etnogrāfijas nodaļas vadītāju, un ka tuva draudzība tolaik viņam izveidojas ar Novicka meitu Irmu. Tieši viņas ietekmē Ansis piedalās 1905. gada notikumos.

Daugavpils dzīves posmā viņam rodas iespēja kļūt par lielās Jozesa firmas līdzīpašnieku un pat mantinieku.

— Bet mani žņaudza tās bailes, vai man šai mietpilsoņu dzimtā visu mūžu pavadīt — tikai naudas pēc, tikai bagātas sievas pēc? — atceroties šo laiku, Gulbis pēc trim gadiem raksta Rainim.

Plašākos ūdeņos

Konstantīns Karulis uzsver, ka no mietpilsoņa dzīves Ansi brīdina arī Andrejs Pumpurs. Viņš mudina Gulbi doties pasaulē un iepazīt plašākus dzīves apvāršņus. Arī pats Ansis to vēlas, jo viņa mērķis nav grozīties kā nierei taukos, bet dzīvot saskaņā ar ideju. Viņš vēlas to darīt, kļūstot par izdevēju. Gulbis savus centienus izskaidro autobiogrāfiskajā romānā Oļģerts Silarājs:

— Es nekavējoši stāšos sakarā ar mūsu tautas rakstniekiem un uzaicināšu viņus piedalīties manā grāmatu apgādniecībā. Es esmu nabags un dzīvoju no savas algas, bet to, ko es spēšu atlicināt, es visu atdošu mūsu literatūrai. Es mīlu daili un skaistumu un pielūdzu klasicismu, un es gribu skaistumu un klasicismu ievest mūsu rakstniecībā. Es uzmeklēšu tos vientuļos literātus, kuri dzīvo tālā trimdā vai arī kā politiski emigranti dzīvo pa svešām zemēm, kuri nezina, ko viņiem rītdiena nesīs, bet kuri savā garā ir milži un uzvarētāji. Vēl es neesmu ar sevi skaidrībā, cik tāli manas spējas sniegsies, vai mani ienākumi spēs likt pamatus tai lielajai ēkai, pie kuras celšanas es stājos, bet vienu es zinu: man ir griba.

Mērķis ir skaidrs — naudu pelnīt, lai piedzīvotu ideju dzīvē! Tāpēc jādodas plašākos ūdeņos, kur arī iespējas noķert lielo zivi paveras plašākas. Liekot lietā sakarus, Ansis piesakās par darbinieku Šveices pilsoņa S. Behlija (Baechli) vairumtirdzniecības uzņēmumā Pēterburgā, kas izplata mākslas priekšmetus un kantora piederumus. 1900. gada 31. decembrī viņš iebrauc šajā pilsētā, lai sāktu aģenta darbu par 150 rubļiem mēnesī. Autobiogrāfiskajā darbā Pasaka par grāmatu Gulbis atceras:

— Es tanīs laimīgās dienās biju īsts darba zirgs, šķērsodams firmas uzdevumā daudz tūkstošus kilometru gadā, ar astoņiem, pat desmit lieliem mūsu fabrikas paraugu kolekciju koferiem, strādādams līdz 18 stundas dienā. Es izbraukāju visu lielo Krieviju no Baltijas jūras līdz Baikāla ezeram, varēju ar roku sasniegt aiz Kokandas Ķīnas robežas un no Samarkandas Persiju: Kaukāzā, Krimā un Dienvidkrievijā es jutos kā savās mājās. Fabrika pelnīja, un es pelnīju, uzkrādams kapeiku pie kapeikas savai apgādniecībai. Tanīs gados es nezināju, kas ir nogurums, un ne prasīju no šefa, atgriezies Pēterpilī, atpūtas.

Viņa panākumi ir tik lieli, ka darba devējs septembrī palielina Gulbim algu, izmaksājot arī algas starpību par nostrādātajiem deviņiem mēnešiem. Tā krājas kapitāls.

1903. gada novembrī, laižot klajā Gētes Rakstu pirmo burtnīcu Raiņa un Aspazijas atdzejojumā, Gulbis kļūst grāmatu izdevējs. Viņš piedalās 1905. gada notikumos, tāpēc emigrē uz Vāciju. 1911. gadā Ansis atjauno apgādu. Pieaicinot Raini par redaktoru, Gulbis laiž klajā pasaules klasiķu darbus latviešu tulkojumu sērijā Universālā bibliotēka. Pirmais izdots Gētes Fausts Raiņa tulkojumā. šīs sērijas nelielās grāmatiņas iznāk sešas septiņas reizes mēnesī un maksā 10 kapeikas gabalā.

— Līdz 1915. gadam šīs sērijas dzeltenos vākos brošētie apmēram 200 sējumi plaši izplatās un iepazīstina latviešus ar cittautiešu labākajiem darbiem labā latviskā tulkojumā. Pirmais pasaules karš piespiež Gulbi pārtraukt šo kultūras darbu, bet pēc kara 1919. gadā vēl brīvības cīņu laikā viņš apgādu atjauno. Viņš izdod daudzu latviešu autoru kopotos rakstus un 1927. gadā sāk izdot Latviešu konversācijas vārdnīcu, — raksta vēsturnieks Edgars Dunsdorfs.

Iznāca 21 sējums līdz vārdam Tjepolo. Otra nozīmīgā vārdnīca, ko izdod Gulbis ar Kultūras fonda atbalstu, ir Kārļa Mīlenbaha un Jāņa Endzelīna (vēlāk arī Edītes Hauzenbergas) Latviešu valodas vārdnīca. Tā iznāk četros sējumos no 1923. līdz 1932. gadam, kam seko vēl divi papildsējumi no 1934. līdz 1945. gadam.

Vicos tik vaļā!

Kaut gan Gulbja gaumi literatūrā varētu saukt par klasisku, tas nenozīmē, ka biznesā viņa ieskati būtu konservatīvi. Risks un vēriens viņam nudien nebija svešas lietas. Lūk, ko liecina Atis Freināts par Gulbi ap 1919. gadu.

— Kad mēs uzkāpām Suvorova ielā Nr. 14 otrā stāvā pie izdevēja Gulbja, viņš patlaban visā augstcienībā sēdēja aiz galda pie pilniem jauntaisītiem grāmatu plauktiem ar tādu sejas izteiksmi, kas bez kādas prasīšanas skaidri norādīja, ka viņam steidzīgi vajadzīgi grāmatu pircēji un pārdevēji. Pēc īsas, bet kodolīgas ievada runas no manas puses par manām sekmēm ar grāmatu kolportēšanu strādnieku biedrības vakaros gan Rīgā, gan Pēterburgā, kur, piemēram, Aspazijas Sarkanās puķes esmu pārdevis pat veselu simtu, [ ] izteicu mūsu vēlēšanos un nodomus. Mans draugs atkal izstāstīja īsumā Kurzemes apstākļus, ka tur bērni izauguši kā teļi bez grāmatām, vismaz reizes desmit noteikdams: Jā, ziniet ko, naudas viņiem ir, bet grāmatas nav.

Klausīdamies tādas runas, sevišķi tos vārdus krīts vai kredīts, Gulbis gan kaut ko noņurdēja par kara laika pienākuma apziņas trūkumu cilvēkos, bet beidzot tomēr svarīgi noteica:

— Nu, lai tad arī iet par pārdesmit cara vai ostrubļiem uz izdošanos un, cerams, arī uz atdošanu! — Pēc tāda svarīga lēmuma tad nu mēs arī krāvām savas somas pilnas, galvenokārt ar Universālo bibliotēku.

Kad bijām atkal uz ielas ar paunām uz muguras, draugs man teica:

— Zini ko, tūliņ var redzēt, ka tādam Pēterburgas kungam pavisam citāds žests kā tiem mūsu gnīdām. Piemēram, pamēģini no viņiem kaut vai kādu sapņu grāmatu uz krīta — nedos. Bet par maksu nezinās, kādu naudu prasīt — cara vai ostrubļus. Jā, var redzēt — Pēterburgas kungs.

Ansis Gulbis atbalsta jaunas idejas tirdzniecībā. Piemēram, kolportieru ideju 30. gadu pirmajā pusē sarīkot Rīgā Vērmaņa parka paviljonā lēto grāmatu tirgu. Tādu veco grāmatu veikalos bijis papilnam — dažos pat 1900. gada izdevumi! Kamēr daži izdevēji apspriedē par lētā tirgus sarīkošanu turējās pie ieskata, ka grāmatas nav nēģi, vecas nepaliks, Gulbis pirmais drusciņ pakasīja pakausi, kas nozīmēja: vicos tik vaļā!

Nami un auto nevelk

Freināts ietirgoto naudu nesa noguldīt Grāmatizdevēju un tirgotāju biedrības rēķinā.

— Un tā vienā ziemas vakarā, kad, ejot pa Vērmaņa parka celiņu, sniegs zem kājām gurkšķēja un pie debesīm mirdzēja zvaigznes kā nosētas, kas janvāra mēnesī nozīmē stingru salu, pie vārtiem es satiku Gulbi.

— Vai neiekāpsim Belevue pagrabiņā apsildīt ausis? — Gulbis mani uzrunāja. Citiem vārdiem runājot, tas nozīmēja: iet izdzert kādu šņabi.

— Tā lieta var iet: galva man tāda paplika, cepure paplāna, aukstums pievelk. — Apmēram tā es kaut ko nomurmināju. Gulbis savukārt piebilda, ka viņam būtu vajadzīgi kādi pāris simts latu Belevue agrākā rēķina nomaksai. Aizbēdzis tur no cilvēkiem nobeigt savu romānu Druvā un karā.

Tas iepriekšējais rēķins izrādījās 84 lati. Sulainis, saņēmis zilo simts latu gabalu, grābstās pa kabatām, lai izdotu 16 latus, bet Gulbis atmet ar roku. Sulainis, zemu paklanīdamies, piebilst cienītajam kungam, ka tur jau viņa desmit procenti ir pieskaitīti. Bet Gulbis atmet otrreiz ar roku, un sulainis otrreiz paklanās.

Pēc dažām dienām Freināts Gulbim vēstī, ka Jelgavā izdevīga situācija lētā grāmatu tirgus sarīkošanai, vajadzīga vien pašvaldības atļauja.

— Es domāju — jūs, Gulbja kungs, esat vīrs ar vārdu. Ja mēs brauktu turp — es par ceļa rādītāju, jūs par runasvīru, [atļaujas] dabūtum. — Cikos iet vilciens? — Gulbis pēc divu minūšu pārdomāšanas jautā. — Pulksten vienpadsmitos, — atteicu. — Tad laižam turp! Un tā pēc minūtēm piecpadsmit abi jau atrodas Berlīnes ātrvilcienā ceļā uz Jelgavu. Kad Gulbis ormanim 70 santīmu vietā iedod sudraba pieclatnieku, tas brauc kā traks, zvārguļiem jautri džinkstot.

— Mēs tik pieturējām cepures un pēc dažām minūtēm bijām jau viesnīcā Pie Lindes. Gulbis pasauca vienu oberi, lai sameklē telefonu grāmatā skolas direktoru Lapiņu un paaicina uz glāzi tējas. Pa tam otrs obers mums piedāvāja, lai nenosaltu pavisam, karstas cīsiņas ar pudeli karstvīna, piebilzdams: Karstums uz karstuma, siltums vidū! Un tā mēs sildījāmies, gaidījām un runājāmies par šo un to. Bufetes otrā galā kādi uzdzēra kādam Jelgavas pusotra stāva namsaimniekam, kas taisījās pirkt lielāku namu, augstas laimes. Lai dzīvo līdz piektam stāvam! — viņi kliedza. Kāds, pagriezies pret mums, izsaucās: Tas ir ko vērts! — Kas? — es prasīju. — Vai tas saimnieks vai nams? — Abi, — vīrs atbildēja, bet Gulbis man paklusām pateica:

— Man tādas lietas kā nami un automobiļi nevelk. Nav nemaz tādas tieksmes tos iegūt, kaut gan to varētu. Un jājautā: kas tad būtu, ja man būtu tāda būda un ķerra? Man patīk dzīvot visur, teiksim, Ķemeros vienu nedēļu, otru Siguldā, trešo aizbraukt kaut kur pavisam citā vietā. Un taksīši — tie stāv uz katra ielas stūra, pasauc tik! — raksta Atis Freināts.

Gulbis tā arī neiekāro savu auto, bet vajadzības gadījumā tik uzsauc taksītim. 1934. gadā, tādā vizinoties, piedzīvo avāriju. Togad 27. jūlijā Jaunākās Ziņas vēstī, ka taksometrs, kurā braukuši Rīgas bijušais pilsētas galva Alfrēds Andersons un grāmatizdevējs Ansis Gulbis, Torņa un Jēkaba ielu krustojumā Iekšrīgā sadūries ar citu taksometru. Andersonam ievainota galva un saspiests krūšu kurvis, bet Gulbim cietuši abi sāni. Abiem auto šoferiem Rīgas apgabaltiesa piesprieda 10 dienas arestā.

Arī namus Ansis Gulbis neiekāro. Viņa izdotās Latviešu Konversācijas vārdnīcas redaktors LU profesors Arveds švābe par to liecina:

— Šis neapšaubāmi cēlais ideālists mira ar sirds trieku, neatstādams saviem mantiniekiem ne namus Rīgā, ne greznas vasarnīcas jūrmalā, pat ne lauku mājas, bet gan labi nostādītu grāmatu apgādu un cienījamas firmas reputāciju. Pretēji citiem izdevējiem, A. Gulbis neslēdza ar autoriem rakstītus līgumus, jo katrs zināja, ka tas ir vīrs, kas tur reiz doto vārdu.

picturegallery.6ebd61c9-7dd7-4ebb-91ae-77d9a270f75d

Dzīvesstils

DB izdevums Džentlmenis: Ģērbšanās nianses, kas jāzina katram vīrietim

Antra Gabre,03.05.2018

Vai pie uzvalka drīkst vilkt tikai kreklu?

Zem žaketes var valkāt polo kreklu, bet bez atlokiem un podziņām. Piemērots ir arī pieguļošs svīteris ar apkakli jeb bītlene, tikai zem žaketes jāvelk bītlene ar īso atloku. Bītleni ar garo atloku var vilkt zem brīvā laika žaketes. Ziemā valkājamam svīterim jābūt ļoti kvalitatīvam un plānam, vislabāk no merino vilnas.

Foto: freepik

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Uzvalks ir neverbāla saziņas valoda. Tas vistiešākajā veidā aicina vērtēt vīrieti, un teiciens «neskati vīru no cepures» nebūs vietā. Audums, aksesuāri, piegriezums un pat tikai žaketes atloku forma var izstāstīt daudz vairāk, nekā iedomājamies. Arī par vīrieša raksturu.

Fotogalerijā lasi dažas ģērbšanās nianses, kas jāzina katram vīrietim.

Lasi DB jauno izdevumu Džentlmenis!

Meklē lielākajās tirdzniecības vietās > https://ej.uz/dzentlmenis-tirdznieciba

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Rīgā un Daugavpilī notiks neaizmirstami “Smokie” leģendārās oriģinālbalss Krisa Normena koncerti viņa grupas pavadībā.

Dziedātājs izpildīs ne tikai “zelta” hitus, bet arī prezentēs Latvijas iedzīvotājiem dziesmas no sava jaunā albuma “Junction 55”, kas iznāks 2024. gada pavasarī.

Svētku noskaņu vairos pozitīvs lādiņš, ar kuru pirms leģendas uzstāšanās dalīsies 80. gadu diskotēku zvaigzne grupa “Ottawan”. Poproka leģenda Kriss Normens vienu koncertu sniegs 2024. gada 5. martā Rīgā (Arēnā “Rīga”) un Daugavpilī 2024. gada 9. martā (Daugavpils Olimpiskajā centrā). Biļešu izplatītājs - www.bilesuparadize.lv

Mūzikas fanus visā pasaulē nav īpaši nepieciešams daudz iepazīstināt ar Krisu Normenu. Viņa īpašās aizsmakušās balss dēļ grupa "Kidness", pēc grupas menedžeru ieteikuma, savulaik tika pārdēvēta par "Smokey" un vēlāk par "Smokie".

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Latvijas Universitātes (LU) mecenāts Dr. Jānis Priedkalns pārdevis savu automašīnu Ferrari, ar kuru 1970.-80. gados piedalījies sacīkstēs, lai ziedotu naudu studentu atbalstam.

2010. gada februārī Dr. Jānis Priedkalns novēlējis LU 100 100 latus, lai veicinātu medicīniskās izglītības attīstību Latvijā, atbalstot LU Medicīnas fakultātes studentus, kas iesaistīti neiroloģijas pētījumos, prioritāri neiroendokrinoloģijas nozarē.

Līdzekļi tiks izmantoti kā neaizskaramais kapitāls Jāņa Priedkalna Medicīnas zinātņu pētniecības fondam. Stipendijas paredzēts sākt izmaksāt nākamajā akadēmiskajā gadā.

LU mecenāts Dr. Jānis Priedkalns (1934) dzimis Latvijā, taču Otrā Pasaules kara laikā, tuvojoties PSRS okupācijai, atstājis Latviju, un šobrīd dzīvo Austrālijā. Dr. J.Priedkalns - anatoms-histologs-embriologs, bijis profesors vairāku valstu universitātēs, kā arī ir Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis.

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Latvijas Universitātes (LU) fonds no uzņēmuma "MikroTik" saņēmis ziedojumu viena miljona eiro apmērā Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes un Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes pārstāvēto zinātņu nozaru atbalstam, informē LU.

Uzņēmums ir LU fonda mecenāts jau kopš 2011.gada, sniedzot atbalstu studentu stipendijām, kā arī finansējot nozīmīgus pētniecības projektus un pētnieku darbu, tai skaitā iekārtu iegādi.

LU platīna mecenāts līdz šim ir atbalstījis stipendijas septiņiem topošajiem fizikas skolotājiem, 34 doktoranti ir saņēmuši atbalstu trīs gadu garumā augstvērtīgu promocijas darbu izstrādei eksakto, dzīvības un medicīnas zinātņu jomā, 29 izcilības stipendijas saņēmuši topošie bioinformātikas speciālisti, kas specializējas bioinformātikas un molekulārās bioloģijas virzienā.

Atbalsts tiek nodrošināts arī pētniekiem, dodot nozīmīgu ieguldījumu Latvijas zinātnes attīstībā, gan fundamentālajā, gan lietišķajā pētniecībā. Līdz šim ir atbalstīti 127 pētniecības projekti.

Ražošana

Latvijā pirmais uzbūvētais luksusa klases O Yachts katamarāns: Sākuma punkts ir dizains

Didzis Meļķis,18.07.2014

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Latvijā pirmais uzbūvētais luksusa klases O Yachts katamarāns dodas uz Francijas dienvidiem izbraukumam pa Vidusjūru, un septembrī tas tiks prezentēts kompānijas potenciālajiem klientiem Kannās.

Francijas investors un kompānijas O Yachts partneris Daniels Levī izklāsta, kāpēc šim visai internacionālajam biznesa projektam par īstenošanas vietu izraudzīta Latvija. Viņš priecājas, ka Kannās O Yachts tiks pieteikta zem Latvijas karoga.

Cik noprotu, pirms par savas kompānijas mājvietu izvēlējāties Latviju, esat izvērtējis kādas desmit zemes. Tad kāpēc Latvija?

Vispār es izvērtēju 12 valstis. Mums ar partneriem ir biznesa plāns, kas ietver dažādus kritērijus – darbiniekus ar nepieciešamajām prasmēm, mārketinga stratēģiju utt. Protams, bija jāatrod arī valsts, kurā tas viss var tikt īstenots.

Es mūsu kompānijā biju atbildīgs tieši par katamarānu ražotnes vietas izvēli un, vērtējot tās 12 valstis, patiesībā apbraukāju visu pasauli. Tas prasīja trīs gadus. Citās valstīs nereti darbaspēks bija pārāk dārgs. Nākas dzīvot mūsdienu realitātē, visai piesātinātā pasaulē, un tev ir jābūt konkurētspējīgam, tomēr tas nenozīmē, ka lētam. Tā, piemēram, ap Melno jūru ir ļoti lēts darbaspēks, bet diemžēl tas nav izglītots. Šādai ražotnei vajag zināmu sabiedrības izglītotības līmeni, kas nodrošina piedāvājumu.

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Vācijas lielākās bankas Deutsche Bank vadītājs saniknojis daudzas daiļā dzimuma pārstāves valstī, sakot, ka, ieceļot sievietes izpildu komitejā, tā kļūtu «glītāka un krāsaināka», ziņo thelocal.de.

Saistībā ar diskusiju, vai Vācijā vajadzētu noteikt, cik lielam jābūt sieviešu apjomam vadošajos amatos, Jozefs Akermans (Josef Ackermann, attēlā (avots: REUTERS)) atzinis, ka bankas izpildu komitejā nav nevienas sievietes.

Lauksaimniecības un patērētāju aizsardzības ministre Ilse Aignere (Ilse Aigner) devusi prettriecienu, laikrakstā norādot, ka «tiem, kuriem patīk glītas un krāsainas lietas, vajadzētu pastaigāties ziedu laukā vai aiziet uz muzeju».

Eiropas Parlamenta deputāte Silvana Koha-Merina (Silvana Koch-Mehrin) mudinājusi Akermanu, ja viņš vēlas vairāk krāsu, pie sienām piekarināt gleznas.

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Neskatoties uz to, ka princese Diāna gāja bojā pirms 16 gadiem, cilvēku interese par viņu un viņai piederošām lietām joprojām ir augsta. To apliecina Londonā notikusī izsole, kurā par 1,2 miljoniem ASV dolāru pārdotas princesei kādreiz piederējušās kleitas.

Starp pārdotajām kleitām bijusi arī kāda, kuru Diāna valkāja 1985. gadā vizītes ASV laikā Baltajā namā sarīkotajā ballē. Šī kleita pārdota par 384 tūkstošiem dolāru, vēsta AP. Izsoļu nams, kas organizēja Diānas kleitu izsoles, Kerry Taylor Auctions norādīja, ka šo kleitu iegādājies «kāds britu džentlmenis, kurš vēlējies pārsteigt savu sievu».

Izsolītās drēbes iepriekš piederējušas Floridas iedzīvotājam Maurīnai Rorehai Dunkelai, kura tās iegādājās 1997. gadā labdarības pasākumā Ņujorkā. Iepriekš Diānas kleitas tika mēģināts izsolīt 2011. gadā, tomēr sākotnējā cena toreiz bija uzstādīta pārāk augsta un daudzas no drēbēm netika pārdotas.

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Laikraksts Diena veicis eksperimentu, pārbaudot, vai Vecrīgas bāros joprojām notiek lētticīgo tūristu apkrāpšana. Žurnālists izlicies par holandieti Jakobu no Amsterdamas, kurš uz pāris dienām ieradies Rīgā biznesa darīšanās.

«Gribi iedzert? Varbūt kādu aliņu?» angliski vaicājusi bārmene. Žurnālists ar pirkstu dzērienu kartē rādījis uz starptautiski pazīstamo šķirni Budweiser (kartē gan bijis rakstīts Budweser), kas maksā divus latus par puslitra kausu. Tomēr bārmene ieteikusi pamēģināt Lāčplēsi, kas maksājis jau piecus latus. «Prasu, vai tā ir laba šķirne. Jā, esot labs (tas nekas, ka veikalā pudele Lāčplēša maksā tikai ap 50 santīmiem). Pieci lati par kausu alus šķiet padārgi, bet lētticīgā tūrista apstrādāšana tagad tikai sākas,» raksta žurnālists.

Pārtika

Ingman sāk ražot Latvijas leģendas

Sandra Dieziņa,11.02.2011

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

SIA Ingman Saldējums, investējot 20 tūkstošus Ls, sācis ražot jaunu salējumu Latvijas leģendas.

Jaunie saldējumi izstrādāti, balstoties uz latviešu nacionālo garšu īpatnībām. Jaunajā sērijā ir trīs veidu saldējumi – ar rupjmaizes kārtojuma, ābolkūkas - kanēļa un konfektes Gotiņa garšām. Jaunās saldējumu sērijas ražošanā izmantotas tādas sastāvdaļas kā īsts krējums, Lāči rupjmaize un Pure Food ievārījumi. Latvijas leģendas saldējumi šobrīd pieejami ģimenes iepakojumos.

Ingman Saldējums ir Somijā populārā ģimenes uzņēmuma Ingman Ice Cream Oy Ab meitas uzņēmums. Ingman grupas uzņēmumi darbojas Somijā, Zviedrijā, Latvijā, Igaunijā, Lietuvā un Baltkrievijā.

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Valsts Policija pēdējā laikā regulāri saņem sūdzības par krāpšanas gadījumiem, ņemot elektroniskos kredītus uz citas personas vārda, informē policijas pārstāvji. Ņemot to vērā, izstrādāts pakalpojums, kas turpmāk varētu iegrožot šādu pārkāpumu izplatību.

«Šim nozieguma veidam varētu būt augsta latentitāte: cilvēki bieži vien par notikušo izvēlas policijai neziņot, jo jūtas vainīgi, ka paši labprātīgi kādam ir iedevuši savus datus, tostarp internetbankas pieejas kodus un paroles, saka Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Preses un sabiedrisko attiecību sektora vadītājs Toms Sadovskis. Policija gan aicina upurus nebaidīties un par krāpšanas gadījumiem ziņot policijā, jo kredītu krāpnieki ir sava aroda profesionāļi, kas atrod pieeju dažādiem cilvēkiem dažādās dzīves situācijās.

Leģendas, ko noziedznieki izmanto krāpšanā, ir dažādas. «Viena leģendu grupa ir saistīta ar solījumiem pieņemt darbā. Šajos gadījumos cilvēkam tiek teikts, ka, lai sagatavotu darba līgumu vai izmaksātu algu, ir nepieciešams zināt internetbankas pieejas kodu. Leģendai notic cilvēki, kuri minimāli lieto internetbanku un nepārzina tās darbību. Otra leģendu grupa ir saistīta ar konta izīrēšanas pakalpojumu, orientējoties uz cilvēkiem, kuri zina internetbankas darbības pamatprincipus. Šajos gadījumos upuris notic krāpnieka stāstam par tīra konta nepieciešamību, piemēram, prasītājs stāsta, ka VID nobloķējis viņa kontu un tāpēc nav, kur ieskaitīt naudu u.tml. Par palīdzēšanu parasti tiek solīti 10 – 20 lati mēnesī,» krāpnieku leģendas skaidro T. Sadovskis. Līdzās krāpniecībai ar labprātīgi nodotiem datiem, pastāv arī krāpniecība ar zagtiem datiem, bet tā ir mazāk izplatīta.

Citas ziņas

Zināmi Rīgas balvas ieguvēji

Atis Rozentāls, Db,30.10.2008

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

31. oktobrī Latviešu biedrības nama Zelta zālē notiks Rīgas balvas ieguvēju apbalvošanas svinīgā ceremonija.

Rīgas balvu šogad organizē Rīgas dome, Latvijas Zinātņu akadēmija un Rīgas balvas biedrība sadarbībā ar a/s Swedbank. Balva fiziskām personām ir 1000 latu, statuete un diploms, bet juridiskām personām naudas balva piešķirta netiek, tās saņem tikai goda nosaukumu, statueti un diplomu, pastāstīja Rīgas domes Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja Sandra Grīnberga.

Rīgas balvu saņems seši laureāti:

par zinātnisko darbību Rīgā – akadēmiķis, molekulārbiologs Elmārs Grēns - par molekulārās bioloģijas un gēnu inženierijas Rīgas skolas izveidošanu;

vēsturnieks Juris Indāns - par ieguldījumu etnogrāfijas nozares attīstībā, par latviešu etnogrāfiskā tēla saglabāšanu, popularizēšanu un zinātniskā darba veiksmīgu vadīšanu Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā;

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Zivju pārstrādes uzņēmums SIA Syfud investēs līdz pat 30 miljoniem eiro jaunas zivju pārstrādes rūpnīcas izbūvē Liepājas Zivju konservu rūpnīcas teritorijā, informē Liepājas speciālās ekonomiskās zonas pārvalde.

Rūpnīcas celtniecību plānots pabeigt 2022. gada rudenī. Jaunā rūpnīca reģionā nodrošinās vismaz 500 darba vietas, bet ražotnei attīstoties, nodarbināto skaits varētu pieaugt līdz pat 800 cilvēkiem.

Šobrīd uzņēmums ir iegādājies bijušās Liepājas zivju konservu rūpnīcas zemi un uzsācis priekšdarbus teritorijas labiekārtošanai. Jaunā rūpnīcas kompleksa būvniecības gaitā paredzēts celt gan jaunas ražošanas ēkas, gan arī pārbūvēt teritorijā jau esošās vecās celtnes. Tāpat tiks iegādātas pilnīgi jaunas ražošanas iekārtas, lai ražotu zivju produktus ar augstu pievienoto vērtību.

"Darbosimies Latvijai pilnīgi jaunā zivju pārstrādes nišā un tāpēc nekonkurēsim ar vietējiem zivju konservu ražotājiem vai saldēto zivju tirgotājiem. Izmantosim Norvēģijā zvejotas zivis, lai ražotu patēriņam gatavu zivju produkciju. Sākumposmā galvenais uzsvars būs uz lašu sortimentu, kas ir labs A un D vitamīna, kā arī Omega 3 taukskābju avots. Zivju pārstrādes rūpnīcā izmantosim modernas automatizētas ražošanas tehnoloģijas, kas ļaus nodrošināt augstu produktivitāti un līdz ar to arī ļoti konkurētspējīgas algas darbiniekiem zivsaimniecības nozarē. Darbs būs gan pārtikas tehnologiem un ražošanas speciālistiem, gan kvalitātes vadības speciālistiem un tirdzniecības organizatoriem," komentē SIA Syfud īpašnieks Sigits Ambrazevičs.

Citas ziņas

Gerkens: filantropija nav pārēduša jaunbagātnieka sapnis

Lelde Petrāne,21.03.2012

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

«Kolīdz būs uzņēmēji, kuri varēs prognozēt, attīstīt un justies drošāki par savu biznesu ilgākā laika termiņā, piemēram, vienas paaudzes dzīves cikla garumā - tie ir apmēram 25-30 gadi -, vēlme būt filantropam būs klāt kā likts,» intervijā laikrakstam Diena sacījis mecenāts un uzņēmējs Raimonds Gerkens.

«Es nevaru noformulēt precīzi, bet tam ir jēga - stabilitāte ļauj būt drosmīgākam, tālredzīgākam, arī naivākam un cerošākam. Filantropija nav pārēduša jaunbagātnieka sapnis,» viņš skaidrojis.

Vaicāts par to, kāda ir viņa motivācija, atbalstot Latvijas rakstniekus, R. Gerkens teicis: «Piedodiet par zināmu patērētāja egoismu, bet mana galvenā motivācija ir kultūras vajadzība. Tā ir vajadzība pēc latviešu literatūras, mūzikas, dramaturģijas, glezniecības.

Domāju, ka jebkurš latviešu uzņēmējs jūtas drošāks par savu nākotni, ja tepat līdzās kāds rada kultūras produktus ar latvisku izcelsmi un latviski. Nacionālā kultūra ir vienīgā iespējamā pilnvērtīgā atbilde globalizētajai patērētāju kultūrai. Kā jau teicu - esmu egoists, tāpēc atbalstu.»

Atpūta

FOTO: Tūristu magnēts - Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs

Monta Glumane,21.09.2018

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Šopavasar ir apritējuši pieci gadi, kopš durvis vēra viens no 21. gadsimta ambiciozākajiem kultūras projektiem Austrumeiropā – Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs

Ik gadu tas pulcē vairāk nekā 90 tūkstošus apmeklētāju no visas pasaules, tomēr bez dotācijām centra pastāvēšana būtu izaicinājums, jo māksla ir «dārgs prieks».

Piesaista tūkstošus

Mākslas centra atklāšana bija ilgi gaidīts notikums. Tā galvenais pievilkšanas spēks bija daudziem tolaik te vēl diezgan mazpazīstamais Marks Rotko, kura darbi šobrīd ir miljoniem eiro vērti. Apmeklētāji devās apskatīt jaunizveidoto mākslas centru un M. Rotko darbu oriģinālus, pārliecināties, kas ticis restaurēts un izveidots Daugavpils cietoksnī, jo tobrīd atjaunotu objektu tur nebija tik daudz kā tagad.

Mākslas centra vadība novērojusi, ka pirmajā pastāvēšanas gadā tā, iespējams, vairāk bija interese par jauno vietu, taču šobrīd apmeklētāji nāk atkārtoti un ņem līdzi arī ģimeni, draugus un ārvalstu viesus. Centram izveidojusies stabila sadarbība ar tūrisma firmām no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un citām valstīm. Tās uz Daugavpili un Latgali ved tūristu grupas, tostarp arī kultūras un mākslas cienītājus. Līdz šim centru apmeklējuši vismaz 90 tūkstoši cilvēku gadā, taču šis rādītājs ticis arī pārsniegts. Tā, piemēram, 2014. gadā fiksēts lielākais apmeklētāju skaits – virs 115 tūkstošiem (līdz pat 10 tūkstošiem dienā). Kopējais apmeklētāju skaits tiek rēķināts, skaitot gan izstāžu apmeklētājus, gan arī tos, kuri centru apmeklē Muzeju naktī un Mākslas naktī, kas ir Rotko centra iedibināta tradīcija Daugavpils pilsētas svētku svinēšanai.

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Saņemto ziedojumu apmērs sabiedriskā labuma organizācijām šogad ir krities par 38%. Uzņēmēji jūtas nosodīti, tāpēc neziedo. Nevalstiskās organizācijas meklē izeju no straujā finanšu krituma, un tām ir gan īstermiņa, gan ilgtermiņa priekšlikumi finanšu krīzes novēršanai.

Iemesls ziedojumu kritumam ir šogad realizētā nodokļu reforma, kura uzņēmējus nemotivē ziedot naudu. «Valsts ziedotājus soda ar 25% lielu nodokli, tāpēc uzņēmēji ietur pauzi un finansiāli atbalsta nevalstiskās organizācijas ar mazāku summu nekā pērn,» šādu viedokli Dienas Biznesam pauda kāds uzņēmums, kurš vēlējās palikt anonīms mecenāts. Tas, ko uzņēmējs raksturo kā sodu, paredz ziedojumiem piemērot ap 25% lielu nodokli, ja tie neiekļaujas nevienā no likumā noteiktajām kategorijām, kas paredz atvieglojumu piešķiršanu ziedotājiem. Tas nozīmē, ja uzņēmējs kādai nevalstiskai organizācijai ziedo 100 eiro, valstij nodokļos papildus jāsamaksā 25 eiro.

Citas ziņas

Tapis latviešu un igauņu teātra kopprojekts - Kristjans Jāks un Eduards

,13.05.2009

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Šajā vasarā, sadarbojoties Valmieras teātrim un Igaunijas Festivāla teātrim, ar SIA Alfor atbalstu tiks realizēts vērienīgs, līdz šim nebijis latviešu – igauņu teātra kopprojekts Kristjans Jāks un Eduards. Projekta pamatideja ir akcentēt latviešu un igauņu kopīgos saskarsmes punktus vēsturē un tagadnē.

2008. gada pavasarī kultūras mecenāts SIA Alfor, Latvijas Jaunā teātra institūts un Kultūras projektu aģentūra Indie rīkoja teātra jauniestudējumu konkursu, kura mērķis bija veicināt laikmetīgas un daudzveidīgas profesionālās teātra vides attīstību, atbalstīt teātra profesionāļu starptautisko sadarbību un sniegt iespēju teātra māksliniekiem īstenot savas radošās ieceres. Konkursā uzvarēja Latvijas – Igaunijas kopprojekts Kristjans Jāks un Eduards, kuru iesniedza igauņu režisors Margus Kasterpalu. Režisors saņēma veicināšanas prēmiju Ls 10 000 apmērā, bet tā īstenošanai Latvijas pusei tika piešķirts finansējums 15 000 latu apmērā.

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

«Latvijas politiķiem bija vajadzīgi teju vai 20 gadi, lai saprastu, ka 140 miljonu lielu tirgu ignorēt ir muļķīgi» – tā saistībā ar prezidenta Valda Zatlera vizīti Maskavā indīgi bilda viens no LD aptaujātajiem uzņēmējiem. Šo garo gadu laikā Latvijas ražotāji ir zaudējuši pozīcijas, kādas tiem bija deviņdesmito gadu sākumā, un tagad nišas ir ieņēmuši konkurentvalstu ražotāji, tāpēc būs jāiegulda milzīgs darbs, lai atgūtu kaut vai daļu no zaudētajām pozīcijām. Savukārt tie, kuri, neraugoties ne uz ko, palika Krievijas tirgū, pēc tik svarīgo starpvalstu līgumu parakstīšanas varēšot uzelpot.

Nākamnedēļ plānotā Valsts prezidenta Valda Zatlera vizīte Krievijā izraisījusi likumsakarīgi pamatīgu uzņēmēju interesi. Līdz ar valsts vadītāju uz Maskavu dosies vēl nepieredzēti liela uzņēmēju delegācija, pārstāvot 112 kompānijas. Visplašāk pārstāvētā būs transporta un loģistikas nozare, tāpat uz Krieviju dosies ķīmijas, farmācijas, tūrisma, IT, poligrāfijas, metālapstrādes, būvniecības un citu jomu uzņēmēji, kā arī virkne banku pārstāvju.

Latvija pievilcīgāka nekā Ķīna

«Man šķiet, ka zviedru bankas sagaidīja tādu pašu izaugsmi kā vietējie – ka tā ilgs daudzus, daudzus gadus, un neizpildīja savu mājas darbu,» intervijā LD atzīst investors Tomass Lindeborgs, kurš uzskata, ka krīze Latviju atkal padarījusi par pievilcīgu mērķi investīcijām. Viņš ir skandināvs, kurš jau vairākus gadus mīt Londonā un oktobrī veica savas pirmās investīcijas Latvijā – iegādājās medicīnas pakalpojumu kompāniju Premium Medical. Viņam pieder arī īpašumi Viļņā un Tallinā. Pēc T. Lindeborga domām, Latvijā spēcīgākais ir pakalpojumu sektors, kurš spēj piedāvāt augstu kvalitāti par salīdzinoši zemāku cenu nekā citur Eiropā. Lai gan viņu interesē ieguldījums nekustamajos īpašumos, celtniecības buma atsākšanos Latvijā viņš neprognozē.

Finanses

LU Biznesa ideju fondā savākti pirmie 10 tūkstoši eiro

Žanete Hāka,24.07.2014

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

ASV uzņēmēja Džona Medvecka aicinājumam ziedot naudu Latvijas Universitātes (LU) Ekonomikas un vadības fakultātes (EVF) Biznesa ideju fondam atsaukušies 27 privātpersonas un uzņēmumi, informē LU Fonda komunikācijas speciāliste Laine Dobulāne.

Šā gada sākumā tika prezentēts Latvijas Universitātes (LU) Ekonomikas un vadības fakultātes (EVF) Biznesa ideju fonds, kura ieceres autors un mecenāts ir LU Goda biedrs un latviešu izcelsmes ASV uzņēmējs Džons Medveckis, kas fondam apsolījis piešķirt līdz 100 tūkstošiem ASV dolāru (73 961 eiro) lielu starta kapitālu, liekot dolāru pret katru Latvijas uzņēmēju ziedoto dolāru (eiro).

Patlaban fondam ziedoti 10 tūkstoši eiro, tādējādi kopā ar mecenāta Džona Medvecka 10 tūkstošiem eiro veidojot 20 tūkstošu eiro biznesa grantu fondu studentiem. Biznesa ideju fonds ir Baltijā pirmais biznesa grantu fonds studentiem, kas dod iespēju finansēt jaunos uzņēmējus un to biznesa attīstību.

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

31. maijā Latvijas Ārstu biedrības telpās svinīgi tika pasniegtas piecas pasaulē izcilo ārstu brāļu Zariņu medicīnas studiju stipendijas, no kurām trīs tika piešķirtas Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas ārstu profesionālai attīstībai, izcilībai un studiju ceļojumiem. Zariņa stipendijas medicīnā pasniegt personīgi Rīgā bija ieradies Hārvarda universitātes ortopēdijas profesors Bertrams Zariņš.

Jauniedibināto stipendiju Akadēmiskā attīstība un izcilība 20 000 ASV dolāru vērtībā saņēma Aknu tranplantācijas vienība Stradiņa slimnīcas galvenā ķirurga Jāņa Vilmaņa vadībā. Kā norāda Jānis Vilmanis: «Komandas sastāvā ir ne tikai ķirurgi, bet arī gastroenterologi, anesteziologi un infektologs, kuri jau šogad dosies uz Portugāli, kur divu līdz trīs mēnešu laikā varēs piedalīties praktiskās operācijās. Šajā centrā ik gadu veic vairāk nekā 150 aknu transplantācijas. Šāds atbalsts ir ar īpašu pievienoto vērtību, jo pēc pirmās aknu transplantācijas Latvijā, kas notika pirms pieciem gadiem, šogad valsts ir apņēmusies uzsākt pirmo aknu transplantācijas operāciju apmaksu no valsts budžeta. Mūsu speciālisti jau pierādījuši, ka spēj sekmīgi veikt aknu tranpslantāciju Latvijā un atgriezt pacientu pilnvērtīgā dzīvē. Šī stipendija ir būtisks atbalsts, jo programmas ieviešanas izmaksās nav paredzēts īpašs finansējums mediķu apmācībai.»

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Pārdot auto un naudu ziedot Latvijas Universitātes Fondam – tā šogad nolēma izdarīt Austrālijā dzīvojošais latviešu zinātnieks Jānis Priedkalns, vēsta biznesa žurnāls LD.

Vecais auto ir septiņdesmito gadu sākumā ražots Ferrari Daytona, kurš tiek atzīts par teju vai visu laiku labāko sporta auto pasaulē. Februārī J. Priedkalns to pārdeva un naudu – 100,1 tūkstoti latu – ziedoja Latvijas Universitātes Fondam, lai atbalstītu studentus, kas iesaistās neiroloģijas un neiroendokrinoloģijas pētniecībā.

«Tagad man ir daudz lielāks prieks nekā tad, kad Ferrari stāvēja Austrālijas nacionālajā muzejā,» saka LU Fonda Zelta mecenāts.

Jāņa Priedkalna atbalsts ir beidzamo gadu lielākais novēlējums, ko saņēmis Latvijas Universitātes Fonds. Tas izmantots, lai izveidotu Medicīnas zinātņu pētniecības fondu, un jau šogad no neaizskaramā kapitāla noguldījuma procentiem tiek atbalstītas trīs studentes, kas iesaistās neiroloģijas pētniecībā LU Medicīnas fakultātē.

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Vietējie iedzīvotāji un arī tūristi aizvien biežāk izvēlas apmeklēt Rīgai tik tuvo Vecāķu pludmali un līdz ar to arī Vecāķu centrālo – Pludmales – ielu, tomēr uzņēmēji norāda uz neattīstīto infrastruktūru, kas liedz piesaistīt vēl vairāk atpūtnieku, piektdien vēsta laikraksts Dienas Bizness.

Ar vilcienu Rīga–Carnikava–Saulkrasti–Skulte brauciens no Rīgas stacijas līdz pieturai Vecāķi ilgst 15 minūtes, bet brauciens ar automašīnu no pilsētas centra aizņem aptuveni pusstundu. Saulainās vasaras dienās no vilciena Vecāķu stacijā izbirst vesels bars atpūtnieku, kas, apbruņojušies ar somām, saulessargiem, piepūšamajiem riņķiem un citām nepieciešamajām lietām, bērnu priecīgo smieklu pavadīti, dodas pa Pludmales ielu, lai nokļūtu līdz platākajai pludmalei Baltijā. Pludmales iela stiepjas no pašas dzelzceļa stacijas līdz jūrai, un tās abās pusēs izvietojušās kafejnīcas un restorāniņi, kur izsalkumu un slāpes veldzē gan atpūtnieki, gan vietējie iedzīvotāji.

Likumi

Māris Dzenītis: Vienīgā interese tiesāties bija un ir advokātam Romualdam Vonsovičam

Jānis Goldbergs,02.05.2019

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Aprīļa sākumā ar attaisnojošu spriedumu noslēdzās krimināllieta pret Jūrmalas uzņēmējiem, kuri tika apsūdzēti mecenātu Borisa un Ināras Teterevu krāpšanas mēģinājumā. Lieta izcēlās ar to, ka tajā faktiski nebija cietušo, bet apsūdzība saturēja pieņēmumus, kurus var raksturot kā melus, un vienīgais labuma guvējs no tiesvedības iznāk advokāts

Rīgas Centra rajona tiesā izskatītā lieta tika uzsākta pirms četriem gadiem un bija savdabīgs civilstrīda turpinājums starp Jūrmalas uzņēmējiem un Tetereviem. Dienas Bizness desmit gadu garumā rakstījis par plašu rezonansi guvušo Jūrmalas iekštelpu slēpošanas projektu Kāpa un tā izjukušās pārdošanas sekām. Šobrīd var ar pārliecību teikt, ka viens no lielākajiem Jūrmalas investīciju projektiem ir izplēnējis tiesvedībās. Civillietā Jūrmalas uzņēmējs, bijušais deputāts un vicemērs Māris Dzenītis un partneri panāca mierizlīgumu un, iespējams, būtu atsākuši darbu pie Jūrmalas projekta Kāpa, tomēr sekoja dīvaina krimināllieta, kuru iesākumā pat izbeidza, bet vēlāk nesaprotamu iemeslu dēļ atjaunoja. Skaidrot desmit gados notikušo aicinājām projekta Kāpa idejas autoru - uzņēmēju Māri Dzenīti.

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Zivju pārstrādes uzņēmums SIA “Syfud”, kas strādā ar zīmolu “Port Lite”, ir pabeidzis trīs jaunu rūpnīcu būvniecību vēsturiskajā Zivju konservu rūpnīcas teritorijā Liepājas ostā.

Investīciju apjoms kā būvniecībā, tā vismodernāko tehnoloģiju iegādē kopumā sasniedzis teju 80 miljonus eiro. Pašlaik ražotnē strādā 130 darbinieki, taču plānots, ka, uzsākot darboties ar pilnu jaudu, tajā tiks nodarbināti 800 strādājošie.

SIA “Syfud” ražotnē uzstādītās visjaunākās un efektīvākās tehnoloģijas ļauj garantēt drošu un ekoloģisku ražošanas procesu, kā arī nodrošina visaugstākās kvalitātes produkciju. Investīcijas ieguldītas arī ilgtspējīgos enerģētikas risinājumos, kā arī jaunu telpu izbūvē darbiniekiem. Tāpat plānots, ka līdz gada beigām ražotnē nodarbināto darbinieku skaits pieaugs līdz 200 strādājošiem, savukārt, kad rūpnīca darbosies ar pilnu jaudu, šeit būs 800 Baltijas apstākļiem labi apmaksātu darbavietu.

Finanses

Studentu makus papildina uzņēmēju stipendijas

Kristīne Stepiņa,24.11.2014

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Uzņēmēji un privātpersonas atbalsta izcilākos studentus – mērķtiecīgi iegulda potenciālajos darbiniekos , pirmdien raksta laikraksts Dienas Bizness.

Dažādi Latvijas augstāko mācību iestāžu fondi visa mācību gada garumā sadarbojas ar uzņēmumiem, organizācijām un privātpersonām, piedāvājot studentiem stipendijas pēc īpašiem kritērijiem. Uzņēmēji gan nodarbojas ar mecenātismu, gan stimulē savas nozares attīstību, gan tālredzīgi atbalsta sava uzņēmuma potenciālos darbiniekus. Piemēram, Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Attīstības fonds vidēji gada laikā piešķir aptuveni 400 stipendiju 60 dažādu stipendiju konkursos, Latvijas Universitātes (LU) kopējais stipendiju budžets šim gadam ir teju vai pusmiljons eiro, bet pazīstamais mecenāts Boriss Teterevs Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) studentiem šogad piedāvā vēl trīs jaunas mērķa stipendijas.

Atpūta

Jānis Zuzāns atklāj plānus pēc Sapņu fabrikas iegādes

Kristīne Stepiņa,16.09.2016

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Pērkot Latvijas mākslinieku darbus, stāvus bagāts neviens nav kļuvis. Ja kāds savus brīvos līdzekļus vēlas ieguldīt mākslas darbos, ir jāpievēršas starptautiskajiem ūdeņiem

Tā sarunā DB atzīst Latvijas azartspēļu biznesa smagsvars, fonda Mākslai vajag telpu valdes priekšsēdētājs un mākslas mecenāts Jānis Zuzāns, kurš tikko kā ir iegādājies Sapņu fabriku. Tuvākajos pāris gados šo ēku plānots pārveidot par laikmetīgās mākslas centru, kura kodolu veidos paša uzņēmēja ģimenes mākslas darbu kolekcija.

Fragments no intervijas:

Kā sākās jūsu apsēstība ar mākslas darbu kolekcionēšanu?

Tas sakņojas manā ģimenē. Manam tētim bija mākslas darbu kolekcija. Pirmo darbu ar mērķi veidot pašiem savu kolekciju mēs ar sievu Dinu iegādājāmies pagājušā gadsimta 90. gadu beigās. Rīgas komercbankā bija Induļa Zariņa izstāde, mēs nopirkām viņa darbu Mākslinieka darbnīcā un mērķtiecīgi sākām veidot savu kolekciju.