Ik pa laikam publisko telpu satricina Latvijas Bankas ekspertu apkopotās pārtikas cenu atšķirības Latvijas, Lietuvas un Igaunijas lielveikalos. Pavasarī zem lupas nonāca kafija, tagad – rīsi.
Skrupulozi analizējot cenas internetveikalu lapās, acīmredzot nav atlicis laika iedziļināties mazumtirdzniecības darbības pamatos: izraujot no konteksta pāris faktus, sanāk labi mediju virsraksti, taču pēc būtības izplatītā informācija ir aplama.
Sāksim ar to, kas tirgotājiem visās Baltijas valstīs un visā pasaulē ir kopīgs: lielveikalu bizness ir sarežģīta un visaptveroša sistēma, kuras centrā ir plašs sortiments, pārdomāts veikala iekārtojums, izcila klientu apkalpošana, gudra piegādes ķēdes pārvaldība, mārketings un sabiedriskās aktivitātes, kā arī adekvāta cenu politika. Efektīvi pārvaldot šīs sastāvdaļas, lielveikali var attīstīties konkurētspējīgā mazumtirdzniecības vidē un nodrošināt klientiem ērtu un patīkamu iepirkšanās pieredzi.
Un nu par atšķirīgo. Tā sauktā cherry picking jeb selektīva datu atlase, kad no faktu kopuma tiek atlasīti un publiski komunicēti tikai tie fakti, kas atbalsta runātāja viedokli, ir labi pazīstama dezinformācijas metode. Latvijas Bankas eksperti ir izvēlējušies salīdzināšanai vienu konkrētu produktu grupu, bet tas ir apmēram tas pats, kā izņemt no akvārija vienu dzeltenu zivi un apgalvot, ka visas zivis akvārijā ir dzeltenas. Turklāt cenu salīdzinājums janvārī var būtiski atšķirties no cenu salīdzinājuma jūnijā, ko ietekmē dažādas akcijas un atlaides, kuras veikali piemēro noteiktām preču grupām noteiktos laika posmos.
Tieši tāpat, kā dati parāda, ka rīsi un griķi Latvijas lielveikalos akciju laikā maksā dārgāk nekā Lietuvā un Igaunijā, tie atklāj, ka, vērtējot regulārās cenas, tie paši eksperta minētie rīsi, griķi un citi ikdienas produkti – cukurs, ātri vārāmās auzu pārslas, siers, kviešu milti u. c. – Latvijā ir lētāki nekā kaimiņvalstīs.
Patiesībā nav objektīva veida, kā korekti salīdzināt Baltijas valstu pārtikas cenas. Tam ir vairāki iemesli – atšķirīgs regulējums, nodokļu politika, mazumtirdzniecības vide. Katrā valstī ir savi konkurences apstākļi, kas būtiski ietekmē cenošanas stratēģiju. Tirgotājs var izvēlēties vienu produktu pārdot par īpaši zemu cenu, pārējos piecenojot (kā tas vērojams Igaunijā, kur daži zemo cenu produkti gan ir lētāki nekā Latvijā, toties vidējās kategorijas cenu grupā – ievērojami dārgāki), kamēr cits dod priekšroku vidēji zemu cenu stratēģijai visām vienas kategorijas precēm (kā to dara Rimi Latvijā).
Tāpat katrs veikals pats nosaka, kura pārtikas preču grupa būs vadošā, lai piesaistītu pircējus, sekojot viņu paradumiem un pieprasījumam, un kuru tādā gadījumā nāksies papildus subsidēt pašam veikalam.
Ideja salīdzināt Latviju ar Lietuvu un Igauniju ir aplama arī tāpēc, ka katrā valstī viena zīmola veikali ir neatkarīgi uzņēmumi ar saviem darbības principiem. Rimi Latvijā nav Rimi Lietuvā vai Rimi Igaunijā. Tie ir trīs neatkarīgi uzņēmumi, kas strādā atšķirīgos konkurences apstākļos un katram uzņēmumam ir sava biznesa stratēģija, cenu politika, taču visi trīs darbojas zem viena zīmola vārda. Dienas beigās svarīgākais rādītājs ir uzņēmumu peļņa, kas Latvijā ir vidēji 3,5 % no apgrozījuma, kamēr bieži pieminētajā Polijā peļņas rādītājs sasniedz pat 8% no apgrozījuma.
Lai varētu objektīvi salīdzināt pārtikas cenas Latvijā, Lietuvā un Igaunijā, būtu jārada visos tirgos vienādi apstākļi, tai skaitā jāvienādo tādi no tirgotāja neatkarīgi faktori kā darba algu kāpums, klimatisko apstākļu ietekme, energoresursu izmaksas, patērētāju paradumu maiņa un augošais pieprasījums pēc salīdzinoši dārgākajiem bioloģiskajiem produktiem, valsts subsīdijas lauksaimniecībai, agrikultūras tehnoloģiju attīstība, inflācija, no kuras nav pasargāta neviena tautsaimniecības nozare, un citi faktori, kas ietekmē visu piegādes ķēdi un produktu gala cenas veikalos. Ja valsts grib samazināt pārtikas cenas, pirmais un efektīvākais veids ir PVN likmes samazinājums pārtikai, ko jau īsteno lielākā daļa Eiropas valstu. Ja valsts nav gatava samazināt PVN visām pārtikas grupām, iedzīvotāju tēriņus būtiski atslogotu nodokļa likmes samazinājums daļai pārtikas vai konkrētām kategorijām, kā arī atbalsts mazāk aizsargātajām iedzīvotāju grupām.
Savukārt ekspertiem daudz auglīgāk par samērīšanos ar kaimiņiem būtu risināt to, kā veikalu plauktos pazemināt cenas vietējo ražotāju precēm. Te vietā vēlreiz atgādināt, ka cenas pārtikas lielveikalos veido vairāki piegādes ķēdes posmi, no kuriem “smagākais” ir piegādātāji/ražotāji, kas veido ap 60 % pārtikas cenas, atlikušo daļu veidojot PVN (21 %) un tirgotājiem (ap 17 % – tirgotāja izmaksas, 2–3 % – peļņa). Izvēloties, ko likt plauktā, tirgotāji ņem vērā ne tikai ražotāja cenu, bet arī to, ko vēlas pircēji, kādas citu kategoriju preces ir pieejamas utt. Jo lielāks piegādātāju piedāvājums, jo labākas mazumtirgotāju iespējas atlasīt produktus, kuros pircēju vēlmes, kvalitāte un cena ir vislabākajā līdzsvarā.
Tāpēc būtu svarīgi valstiskā mērogā analizēt un stiprināt Latvijas ražotāju konkurētspēju, lai Latvijas ražotāju cenas būtu vienlīdz izdevīgas ar, piemēram, Lietuvas un Polijas piedāvājumu, ar kuru nodrošināto preču apjomu pašmāju ražotāji nespēj sacensties.
