Džimijs Donaldsons (pazīstams kā MrBeast) ir visskatītākā interneta zvaigzne pasaulē, kas 2023. gadā nopelnīja 54 miljonus dolāru. Viņa ienākums pamatā veidojas no reklāmām YouTube klipos un no burgeru restorānu koncepta MrBeast Burger. Tomēr tālajā 2012. gadā, kad Donaldsonam bija tikai 13 gadi, savu straumētāju karjeru viņš sāka ar datorspēļu spēlēšanu un komentēšanu.
Līdz ar jaunu attiecību un sociālo saišu veidošanos 21. gadsimta digitālās ekonomikas vidē, aktualizējas jautājumus par to, kurā brīdī straumētāja, vlogera vai influencera hobijs pāraug peļņu nesošā uzņēmējdarbībā? Ar šo jautājumu visā pasaulē saskaras likumdevēji, nodokļu administrācijas un tiesas. Arī Latvijā, kur Augstākā tiesa jūlija beigās pasludināja spriedumu strīdā par to, vai videospēļu straumētāja ienākums ir jāapliek ar iedzīvotāju ienākuma nodokli.
Runājot par straumētāju (ar to saprotot gan satura veidotājus, gan tā komentētājus), ir jānodala diva veida cilvēki – tādi kā MrBeast, kuriem straumēšana ir nostabilizējies kā sistemātisks ienākuma gūšanas veids, un iesācēji, kuri savu hobiju vai aizraušanos piedāvā apskatei internetā. Ja pirmie neapšaubāmi ir kvalificējami kā saimnieciskās darbības veicēji, kurai jāpiemēro kāds no ienākumu nodokļu režīmiem, ar otrajiem nav tik vienkārši. Ar ko, piemēram, dzejnieka performance tiešsaistē, kurai ir sekotāji, atšķiras no dzejnieka uzstāšanās Dzejas dienās pie Raiņa pieminekļa? Abos gadījumos šī darbība var notikt regulāri (teiksim, dzejas slams nedēļas garumā), abos gadījumos dzejnieks no klausītājiem var saņemt ziedojumus. Tomēr dzejas performance nekādā veidā nav atkarīga no samaksas, proti, dzejnieks neuzstājas tāpēc, ka viņam kāds varētu samaksāt. Ja šāda uzstāšanās tiek translēta YouTube un kāds no skatītājiem dzejniekam ziedo naudu, mūsuprāt, tā nebūtu jāuzskata par saimniecisko darbību un šāds ienākums ar nodokli nebūtu apliekams.
Dāvinājuma līguma pazīmes
Tomēr, kādas attiecības starp satura straumētāju tiešsaistē un viņa auditoriju izveidojas likuma izpratnē? Tas jānoskaidro, lai konstatētu saimnieciskās darbības esamību vai neesamību. Pirmajā brīdī varētu šķist, ka straumētāju un skatītāju saista pakalpojuma līgums. Šis līguma veids ir definēts Civillikumā (saukts par uzņēmuma līgumu) un Patērētāju tiesību aizsardzības likumā (PTAL).
Civillikuma 2212. pants saka: “Ar uzņēmuma līgumu viena puse uzņemas izpildīt otrai par zināmu atlīdzību ar saviem darba rīkiem un ierīcēm kādu pasūtījumu, izgatavot kādu lietu vai izvest galā kādu pasākumu. [..]” PTAL 1. pants saka: “Pakalpojums — personas saimnieciskās vai profesionālās darbības ietvaros par atlīdzību vai bez tās izpildīts patērētāja pasūtījums vai tāda ar patērētāju noslēgta līguma pildīšana, saskaņā ar kuru tiek iznomāta kāda lieta, uzlabota vai pārveidota esoša lieta vai tās īpašības vai veikts darbs, vai gūts nematerializēts darba rezultāts.”
Kā redzams, pakalpojuma līguma būtiska sastāvdaļa ir pakalpojuma sniedzēja pretizpildījums, proti, kāda konkrēta uzdevuma izpilde. Savukārt Civillikums paredz pušu pilnīgu vienošanos par darījuma būtiskām sastāvdaļām kā priekšnoteikumu tam, lai līgums būtu uzskatāms par noslēgtu. Tātad, lai konstatētu, ka noslēgts ir tieši pakalpojuma līgums, jākonstatē pušu vienošanās par sniedzamo pakalpojumu, pie kam šāda vienošanās ir nepieciešama pirms līguma slēgšanas.
Attiecībās starp straumētāju un skatītāju šāda vienošanās par pakalpojumu nav konstatējama, jo nepastāv noruna ne par tiešraides saturu, ne tiešraides ilgumu, ne citiem saistītiem elementiem. Tāpat arī nav vienošanās par maksājamo naudas summu vai samaksas brīdi. To visu vienpusēji izvēlas skatītājs pats, nesaskaņojot ar straumētāju, turklāt parasti jau tiešraides vērošanas laikā, nevis iepriekš.
Līdz ar to (apskatāmajā gadījumā, kur skatītājs pats izvēlas, vai un cik naudas pārskaitīt) pušu attiecības nav pamata uzlūkot kā pakalpojuma līgumu Civillikuma un PTAL izpratnē. Tomēr tas nenozīmē, ka šī tiesiskā attiecība vispār nebūtu klasificējama saskaņā ar Civillikumu. Tā kā naudas došana notiek brīvprātīgi bez otras puses solījuma dot kaut ko pretī, tad tiesiskā attiecība starp straumētāju un skatītāju drīzāk atbilst dāvinājumam Civillikuma izpratnē (1912. pants): “Dāvinājums ir tiesisks darījums, ar kuru kāds aiz devības piešķir otram bez atlīdzības kādu mantisku vērtību.”
Vēl viens piemērs, ka raksturo šādas attiecības, ir ielu muzikantu vai citu mākslinieku uzstāšanās. Līdzīgi kā straumētāji, šie mākslinieki publiski izpilda priekšnesumu, un katrs skatītājs var brīvi pēc saviem ieskatiem iemest vai neiemest naudu. Priekšnesumu vienlīdzīgi var baudīt gan maksājušie, gan nemaksājušie.
Straumēšana kā pakalpojums
Straumēšanas modeļi un to ekonomiskā būtība ir daudzveidīga, tādēļ iepriekšminēto secinājumu par pakalpojuma līguma neesamību nevar attiecināt uz visiem straumēšanas modeļiem. Piemēram, citādi secinājumi varētu būt tad, ja straumētājs ir apsolījis sniegt priekšnesumu ar nosacījumu, ka skatītāji kolektīvi samaksās viņam noteiktu naudas apmēru. Piemēram, savācot 500 žetonus, straumētājs pusstundu pavadīs tiešraidē ar uzvilktām kaķa ausīm. Šādā situācijā izpildītos pakalpojuma līguma nosacījumi, jo apmaiņā pret naudu straumētājs apņemas sniegt pretizpildījumu. Visdrīzāk, šis būtu daudzpusējs pakalpojuma līgums, kurā viena līguma puse ir straumētājs, un no otras puses ir tiešraides skatītāji. Teorētiski tas nozīmē – ja straumētājs nepildītu apsolīto priekšnesumu, skatītājiem būtu solidāras prasījuma tiesības pret straumētāju, proti, katrs skatītājs (katrā ziņā katrs maksājušais skatītājs) varētu tiesas ceļā pieprasīt priekšnesuma izpildi.
Turklāt, – lai noteiktu līguma veidu, vienmēr ir jāiepazīstas ar straumēšanas platformas noteikumiem, jo tajos platformas lietotāju (straumētāju un skatītāju), kā arī pašas platformas savstarpējās attiecības var būt konstruētas dažādos citos veidos. Šis ir būtiski kontekstā ar nodokļu saistību veidošanos.
Ziedojumu jeb “donations” aplikšana ar nodokli – svarīgi spēt identificēt maksātājus
Saskaņā ar likumu “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” (9. panta trešās daļas 35. punkts) dāvanas no fiziskajām personām nav jāapliek ar iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN) līdz 1425 eiro gada laikā. Šī norma nav piemērojama, ja dāvinātāju ar maksātāju saista laulība vai radniecība līdz trešajai pakāpei Civillikuma izpratnē, tad dāvanas neapliekas ar IIN pilnā apmērā. Šī norma arī nav piemērojama, ja dāvanu dāvina fiziskā persona savas saimnieciskās darbības ietvaros, kā arī tad, ja fiziskā persona ir saņēmusi dāvanu ar atlīdzības raksturu Civillikuma izpratnē.
Tātad, ja skatītāju veiktajiem ziedojumiem (“donations”) nav atlīdzības rakstura, straumētāja saņemtie ziedojumi, kas nepārsniedz 1425 eiro no vienas fiziskās personas gada laikā, nav apliekami ar IIN. Ja šī dāvinājuma summa no vienas personas pārsniedz 1425 eiro, tad pārsnieguma daļa ir jādeklarē gada ienākumā deklarācijā un jāsamaksā IIN 23 % apmērā.
Jāatzīmē, ka ziedojumi var tikt saņemti tieši no skatītajiem, piemēram, pieslēdzot PayPal, vai caur kādu platformu. Piemēram, Twitch Bits, kas ir Twitch platformas virtuālā valūta, ko skatītāji var iegādāties Twitch platformā, lai ziedotu straumētājiem tiešsaistes laikā. Straumētāji parasti saņem vienu dolāra centu par katru Twitch Bits, bet straumētājs var noteikt minimālo Twitch Bits apjomu, ko var noziedot sekotājs.
Konkrētās platformas izvēle ir nozīmīga nodokļu piemērošanā, jo ir svarīgi identificēt maksātājus. Ja ziedojumi tiek ieskaitīti no fiziskām personām un saņēmējs to var pierādīt, piemēram, ar izrakstu no PayPal, tad saņēmējam būs apstiprinājums, ka tiek saņemtas dāvanas un saņemtā summa no vienas fiziskas personas nepārsniedz 1425 eiro, un neveido IIN bāzi. Savukārt, ja nauda tiek ieskaitīta no tādas platformas kā Twitch un nav pierādījumu par fiziskām personām kā maksātājiem, kā arī par ziedotajām summām, tad veiktie ziedojumi vairs netiks kvalificēti kā dāvana. Šajā gadījumā, pamatojoties uz to, ka straumētājs veido autordarbu, saņemtais ienākums varētu būt klasificēts kā autoratlīdzība vai kā saimnieciskā darbība.
Veidojas tiesu prakse
To, vai videospēļu spēlētājs ir uzskatāms par saimnieciskās darbības veicēju un, vai no skatītājiem saņemtie maksājumi ir apliekami ar nodokļiem, nesen vērtēja Augstākā tiesa (AT) (Senāta spriedums lietā Nr. SKA-82/2024), preses relīze pieejama Senāta vietnē . Konkrētajā lietā persona nodarbojās ar videospēļu tiešraižu veidošanu un to straumēšanu, aicinot skatītājus atbalstīt spēlētāju ar brīvprātīgiem maksājumiem. 2017. un 2018. gada laikā spēlētājs no skatītājiem saņēma teju 40 tūkstošus eiro. Valsts ieņēmumu dienests, uzskatot, ka spēlētājs nodarbojas ar nereģistrētu saimniecisko darbību un guvis ar nodokli apliekamus ienākumus, aprēķināja IIN, nokavējuma un soda naudu – kopumā gandrīz 14 tūkstošu eiro apmērā. Straumētājs vērsās tiesā, kas atzina, ka videospēļu spēlēšanas tiešraižu straumēšana un video veidošana konkrētajā gadījumā ir uzskatāma par saimniecisko darbību. Maksājumi, kurus brīvprātīgi veic tiešraižu skatītāji, ir uzlūkojami par darījumiem, no kuriem spēlētājs ir guvis ar nodokli apliekamus ienākumus. Šajā gadījumā īpaši tika akcentēts tas, ka tiešraides notika regulāri, to skaits bija ievērojami liels, kā arī tas, ka skatītāju veiktie maksājumi bija spēlētāja vienīgais ienākumu avots.
Jāuzsver, ka AT, izskatot kasācijas sūdzību, atzina, ka videospēļu spēlēšanas video un tiešraides var tikt atzīti par autortiesību objektiem. Ja tiesa, atkārtoti izskatot šo lietu, atzīs, ka persona radījusi aizsargājamus autortiesību objektus un saistībā ar tiem saņēmusi autoratlīdzību, tad būs pamats vērtēt arī attaisnoto izdevumu attiecināšanu uz personas gūtajiem ienākumiem.
Sociālo mediju izplatība ir radījusi jauna veida uzņēmējdarbības formas, kā arī iespējas radošām izpausmēm, kas ne vienmēr ir vērstas uz ieņēmumu gūšanu. Ir svarīgi identificēt šo atšķirību, lai visām izpausmēm tiešsaistē automātiski netiktu piemērots viens vienīgs risinājums – nodokļa uzlikšana. Iespējams, būtu jāpārdomā tas, kā tiek noteikts ar nodokli neapliekamais no fiziskām personām saņemto dāvinājumu slieksnis, nosakot gada laikā saņemto dāvinājumu apjomu kopumā, nevis no vienas konkrētas personas.
