Grūtībās nonākušo banku glābšanai tika izmantotas dažādas metodes, bet to nākotne izskatās vienlīdz cerīga.
Krīzes trieciens trāpīja mums tieši pa galvu, atbildot uz izmeklēšanas komisijas jautājumiem par nonākšanu uz bankrota sliekšņa, rokas plātīja ASV hipotekārās bankas Fannie Mae bijušais vadītājs Daniels Mads. «Neparastais apvērsums ekonomikā un īpaši nekustamo īpašumu tirgū izaicināja Fannie Mae tā, ka ar to bija grūti tikt galā, neatkarīgi no iepriekš pieņemtiem lēmumiem,» pēc uzņēmuma nacionalizācijas atlaistais boss nevainoja sevi notikumu virpulī, kas beidzās ar 125,9 miljardu dolāru ASV nodokļu maksātāju naudas ieguldīšanu šajā un radniecīgajā bankā Freddie Mac.
Finanšu krīzes karstākajā posmā daudzu valstu valdības nonāca dilemmas priekšā - ko darīt ar grūtībās nonākušajām bankām? Atskatoties uz pusotru gadu seniem notikumiem, iezīmējas trīs rīcības scenāriji un viens nežēlīgs, taču nereti neizbēgams ceļš - uzgriezt muguru valsts ekonomikai nenozīmīgām bankām, lai tās mēģina izķepuroties pašas. Šāds liktenis piemeklēja nu jau bankrotējušo Lehmann Brothers.
«Valsts palīdzība izpaudās gan kā tieši ieguldījumi banku pašu kapitālā, piemēram, ASV valdības ieguldījums Citibank, gan kā spiediens vājākiem spēlētājiem apvienoties ar spēcīgākiem un attiecīgi spēcīgākajiem pārņemt vājākos kā gadījumā ar Bank of America un Merrill Lynch, gan banku saistību daļēja garantēšana no valsts puses, kādu izvēlējās Zviedrija,» valstu valdību tipiskāko rīcību LD uzskaita Nordea bankas vecākais ekonomists Andris Strazds.
Arī investīciju baņķieru sabiedrības Prudentia padomes priekšsēdis Jānis Lielcepure norāda, ka ASV nozīmīgu vietu ieņēmusi brīvprātīgi uzspiestā apvienošanās, kas no valstiskā viedokļa ir visizdevīgākais risinājums, jo tā realizēšanā nav nepieciešami tieši ieguldījumi. «Finanšu tirgus uzraugi mudināja grūtībās nonākušās bankas pieņemt piedāvājumu apvienoties ar turīgākajām,» ekonomists LD piesauc visnotaļ skandalozo Bank of America gadījumu.
Ja šāds scenārijs nebija iespējams, valsts deva iespēju bankām no speciāliem fondiem aizņemties naudu vai arī valsts kase deva garantijas, lai varētu aizņemties citur. Ja valdība šaubījās, ka banka spēs izkļūt no grūtībām vai ļaunprātīgi izmantos aizdevumu, valsts pārņēma grūtībās nonākušo uzņēmumu.
«Tiešam ieguldījumam akcijās viens trūkums ir nepieciešamība reāli ieguldīt nodokļu maksātāju naudu, bet priekšrocība ir tā, ka valsts var vēlāk gūt labumu, šīs akcijas pārdodot ar peļņu. Ar garantijām ir otrādi - nauda nav jāiegulda, bet nākotnē var nākties maksāt, ja bankai rodas grūtības segt savas saistības, un arī ieguvuma budžetam, ja nākotnē bankas vērtība pieaug, nav,» atšķirīgo pieeju plusus un mīnusus uzskaita A. Strazds.
Abi speciālisti piekrīt, ka vairumā gadījumu izglābtās bankas atkal kļūs konkurētspējīgas. «Valstis ir ieinteresētas ātrāk pārdot bankas, jo valstis ar tām nepelna,» J. Lielcepure prognozē, ka nacionalizētās bankas «ar vārdu», kas spēs ģenerēt peļņu, drīz piesaistīs investoru uzmanību. Arī piespiedu kārtā apvienotās bankas varētu pārdot dažus biznesa virzienus, lai iegūtu līdzekļus kredītu atdošanai vai ieguldīšanai attīstībā.
«Domāju, ka lielākajā daļā gadījumu bankas spēs atkal kļūt par konkurētspējīgiem privātā sektora spēlētājiem un valsts daļu izpirks privātā sektora investori. Tāpat valsts garantijas banku saistībām pakāpeniski kļūs nevajadzīgas. Piemēram, pirms dažām dienām Swedbank paziņoja par izstāšanos no Zviedrijas valdības garantiju programmas,» uzsver A. Strazds.
Valstij izdevīgā apvienošanās
«Brīvprātīgās piespiedu» apvienošanās spilgtākais piemērs ir gandrīz simts gadus vecās investīciju bankas Merrill Lynch nonākšana Bank of America kontrolē.
Merrill Lynch nedienas sākušās jau 2007. gada nogalē, kad tai nācās norakstīt 8,4 miljardus dolāru nekustamā īpašuma kredītu neatmaksāšanas dēļ. Gada laikā banka zaudēja nepilnus 20 miljardus dolāru, un hipotekāro kredītu portfeļa vērtības krišanās noveda pie tā, ka partneri sāka apšaubīt Merrill Lynch maksātspēju. Kāds Ņujorkas prokurors pat draudēja iesūdzēt banku tiesā par riska neizvērtēšanu, izsniedzot hipotekāros kredītus.
Briestošās finanšu problēmas efektīvi novērsa Bank of America, par aptuveni 50 miljardiem dolāru iegādājoties grūtībās nonākušās bankas akcijas. Tikai vēlāk Kongresam sniegtajās liecībās atklājās, ka ASV finanšu uzraudzības institūcijas bija pat draudējušas Bank of America vadītājam Kenetam Lūisam ar atlaišanu, valdes padzīšanu un citām sankcijām, ja lielā banka neizglābs Merrill Lynch.
Ar to intrigas nebeidzās. Pērnā gada martā tika izplatīta informācija, ka gadu iepriekš Merrill Lynch saņēmusi vairākus miljardus dolāru apdrošināšanas naudas no kompānijas AIG. Tas nebūtu nekas neparasts, ja vien neatklātos, ka nauda ņemta arī no nodokļu maksātāju līdzekļiem, ko Baltais nams piešķīra AIG izpestīšanai no parādiem. Kā zināms, arī šī kompānija tika nacionalizēta 2008. gada 16. septembrī. Kopumā tā no valsts saņēmusi palīdzību 182,5 miljardu dolāru apmērā, taču tagad sadalīta struktūrvienībās, kas tiek izpārdotas, lai atmaksātu parādus valstij.
Merrill Lynch vārds figurē arī citās «nesmukās» lietās, kas apliecina, ka šīs bankas speciālisti nebija gluži augstākās klases finansisti. Piemēram, finanšu krīzes sākumā Merrill Lynch pavēstīja, ka Anglo Irish Bank finanšu stāvoklis ir stabils, taču pēc dažām dienām britu valdībai nācās to nacionalizēt.
Pirmā palīdzība vājiniekiem
Finansiālās grūtībās nonākušajām bankām vairākas valstis piedāvāja izmantot aizdevumu fondus un valsts garantijas, kas salīdzinājumā ar nacionalizāciju ir lētāks scenārijs.
Vienu no efektīvākajām valsts garantēto aizdevumu programmām 2008. gada oktobrī izveidoja Zviedrija, kas pirms divām desmitgadēm jau līdzīgā veidā veiksmīgi tika galā ar finanšu krīzi. Šai programmai pirmā no lielajām ziemeļvalsts bankām pieteicās arī Latvijā labi zināmā Swedbank.
Programma deva bankai piekļuvi valsts izveidotajam naudas fondam krīzes smagākajā posmā, un daudzi eksperti uzskata, ka tādējādi Zviedrijai izdevās izvairīties no nopietna ekonomiska pagrimuma.
Arī Swedbank jutās drošībā, lai gan pērn strādāja ar 9,46 mljrd. kronu (686,8 miljoni latu) zaudējumiem un pat atcēla prēmiju izmaksāšanu darbiniekiem, kuru līgums deva bankai šādas tiesības. Kopš 2008. gada tā no valsts aizņēmusies 412,2 mljrd. kronu (29,7 mljrd. latu) un vēl 200 mljrd. kronu (14,4 mljrd.latu) ilgtermiņa aizdevumos no privātiem kreditoriem. Tā kā situācija finanšu tirgū stabilizējusies un kopš pērnā gada jūlija Swedbank neesot no valsts fonda ņēmusi naudu, aprīļa sākumā banka paziņoja par izstāšanos no programmas, vēsta Reuters.
Līdzīgu sistēmu vienlaikus ar zviedriem ieviesa Lielbritānija, piešķirot vairāku simtu miljardu sterliņa mārciņu banku glābšanas plānu astoņām lielākajām finanšu institūcijām. Programmā varēja iesaistīties Abbey, Barclays, HBOS, HSBC, Lloyds TSB, Nationwide Building Society, Royal Bank of Scotland un Standard Chartered Bank, taču iespēju izmantoja tikai dažas.
Pēdējā cerība - nacionalizēšana
Pusmiljonu Lielbritānijas mārciņu nāksies samaksāt bijušajam britu bankas Northern Rock vadītājam Deividam Beikeram. Savukārt bijušajam bankas kredītu daļas vadītājam Ričardam Bārklijam nāksies šķirties no 140 tūkstošiem mārciņu - tādu sodu Finanšu pakalpojumu pārvalde piespriedusi neprasmīgajiem baņķieriem, kuru kļūdu dēļ Lielbritānijas valdībai 2008. gada 22. februārī nācās nacionalizēt banku. Viņi sodīti par nepatiesu ziņu sniegšanu par kredītu parādiem - lai arī jau 2007. gada sākumā abi zināja par 1917 neatmaksātiem kredītiem, viņi neinformēja regulatoru, ziņo aģentūra AFP.
Northern Rock viena no pirmajām Eiropā iekūlās finanšu grūtībās, un pēc pāris nesekmīgiem mēģinājumiem noorganizēt tās pārdošanu valdība nolēma ieguldīt nodokļu maksātāju līdzekļus un to pārņemt. Tas daļēji tika darīts, lai novērstu paniku, jo briti stāvēja rindās, lai izņemtu naudu no Northern Rock.
Banka plāno atmaksāt valsts ieguldītos līdzekļus trīs līdz četros gados, un, šķiet, tas var izdoties. Šā gada laikā no gandrīz 27 miljardu mārciņu parāda bija palikuši vairs 8,9 miljardi. Tas noticis, lielā mērā pateicoties bankas pārņemšanai, jo valdības iesaistīšanās dēļ iedzīvotāji sāka banku uzskatīt par drošu noguldījumu glabātāju. Līdz ar to tās apgrozāmie līdzekļi pieauga.
2009. gada oktobrī Eiropas Komisija apstiprināja Northern Rock sadalīšanu «labajā» bankā, kas turpinās iesākto darbu, un «sliktajā», kas nodarbosies ar aktīvu pārvaldi. «Labā» banka veidos 20% no pirmskrīzes bilances apjoma - apmēram 30 miljardus eiro, bet pārējā daļa jeb aptuveni 120 miljardi eiro paliks «sliktās» pārvaldībā.
Lai arī britu valdība sola, ka nesteigsies ar pārdošanu un gaidīs izdevīgāko piedāvājumu, bankas likteni lielā mērā varētu izšķirt drīzumā gaidāmo parlamenta vēlēšanu rezultāti. Potenciālo pircēju saraksts ir gana garš. Tajā var atrast gan Austrālijas nacionālās bankas, gan investīciju grupas Blackstone vārdu.
