Latvijai ir iespējas atrast atbilstošākos un veiksmīgākos risinājumus zemes apsaimniekošanā, vienlaikus sasniedzot labklājības pieaugumu, atstājot pozitīvu ietekmi uz sociālo vidi un nenodarot kaitējumu dabas aizsardzībai.
Tādas atziņas skanēja Dienas Biznesa kopā ar portālu Zemeunvalsts.lv rīkotajā videodiskusijā Meža resursu pieejamības ekonomiskie un tiesiskie aspekti Latvijā. Kā būtiskākā šī mērķa sasniegšanai tika minēta vienota izpratne un spēja sarunāties dažādām sabiedrības grupām, kā arī spējas vadīt diskusijas.
Katram sava izpratne
“Ir grūti adaptēties nevis jaunajos ekonomiskajos un politiskajos apstākļos, bet gan informācijas apmaiņas, zināšanu pārneses jautājumos, kas ir daudz svarīgāk, jo viedoklis par īpaši lielajām nozarēm ir daudziem un tur arī veidojas viedokļu sadursme, bet šos procesus novadīt nav tik vienkārši,” skaidro AS Latvijas Finieris padomes priekšsēdētājs Uldis Biķis. Savukārt bijušais Valsts meža dienesta ģenerāldirektors Arvīds Ozols norādīja, ka diskusija varbūt nav tik daudz par nozares adaptāciju jaunajai realitātei, bet par to, kā Latvijā jēgpilni apsaimniekot resursus, tostarp zemi. “Tā nav jauna diskusija, taču paradokss slēpjas tajā apstāklī, ka Latvijā ir daudzas dažādas politikas, taču zemes politikas nav, pamatvērtības katrs saprot citādi, un nav pārsteigums, ka šādos apstākļos arī nav bijis normālas dažādu izpratnes grupu sarunas,” tā A. Ozols.
Viņš norāda, ka saduras dažādas vērtību sistēmas. “Raugoties no jauno apstākļu skatupunkta, iepriekš noteikti populārākais skatījums bija no klimata, tagad no ģeopolitiskās situācijas (karš tepat netālu), taču uz zemes notiek gan dabīgie, gan cilvēku izraisītie procesi, kuri nemainās, kaut arī pārmaiņas piedzīvo cilvēku attieksme un viedokļi,” tā A. Ozols. U. Biķis vērš uzmanību, ka arī Latvijā notiek karš, tikai tas ir hibrīdkara formā. “Manipulēt ar informāciju ir ļoti viegli, un tur, kur ir ļoti daudz viedokļu, to darīt ir pat vēl vienkāršāk, tāpēc ir jautājums, kā vadīt diskusiju, lēmumu pieņemšanu un uzlabot politisko kultūru,” norāda U. Biķis.
Trīs dimensiju interešu krustpunkts
Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes dekāns Jānis Priede uzskata, ka jāraugās daudz plašāk. Valsts kanceleja kopā ar Latvijas Universitāti ir uzsākusi darbu pie stratēģijas Latvija 2050. “Runājot par stratēģiskajiem resursiem, 2050. gads nav nemaz tik tālu, jo tālākais skatījums ir gadsimtu griezumā,” tā J. Priede. Viņš norāda, ka jau Saeimas rīkotajā konferencē ir minētas tā dēvētās dižtendences — klimata pārmaiņas, kas ietekmē saimniekošanu dažādās teritorijās, tehnoloģiskā attīstība, demogrāfiskie jautājumi, resursu apsaimniekošana un pieejamība –, kurām jāpievērš uzmanība. “Latvijas kontekstā runā par zemes resursu stratēģisko nozīmi 100 - 200 gadu perspektīvā un to, kādu vērtību spējam iegūt no meža, lauksaimniecības, cita veida industriālajām zemēm,” uzsver J. Priede.
Viņš norāda, ka viens atskaites punkts ir tas, ko Latvijā ar tās rīcībā esošajiem resursiem radām šodien, vienlaikus visiem ir savi mājasdarbi, piemēram, mežu nozarei ir jautājums par pievienoto vērtību un tehnoloģijām, kādas tiek izmantotas un cik tās spēj pelnīt, un kāds ir sabiedrības ieguvums no šīs sfēras. J.Priede uzver, ka scenāriju metode pētniecībā ir ļoti populāra, vienlaikus ar pētījumiem nevienam netiek pateikts, kā dzīvot, bet, balstoties uz dažādiem pieņēmumiem, kā rīkojamies ar resursiem un kādi ir iegūstamie rezultāti. Tādējādi politikas veidotāji ir labi informēti par iespējamām izvēlēm. “Zinātnē ir tāds jēdziens kā Pareto optimāla situācija, kad neviens no dalībniekiem nevar uzlabot savu situāciju, nepasliktinot citu spēlētāju situāciju, un mežu resursu kontekstā ir trīs dimensijas — ekonomiskā, ekoloģiskā un sociālā,” skaidro J. Priede.
Viņš atgādina, ka tas nav vienkāršs uzdevums, jo sabiedrībā diskusija ievirzījusies tādā gultnē, kad šīs grupas savā starpā nesarunājas un katru dimensiju cenšas pasniegt tieši caur negatīvo. Proti, ja būs ekonomiskās intereses, tad tiks noplicināts ekoloģiskos jautājums, un otrādi - ja būs ekoloģiskās intereses, tad dzīvosim skaistā dabas parkā, bet iestāsies stagnācija. Latvijā ir mēģinājumi veicināt šo trīs pušu diskusiju, un J.Priede cer, ka visas puses sāks runāt vienā valodā, jo galu galā runa ir par visas sabiedrības interesēm. “Pētījums rāda, ka sabiedrībai mežs ir svarīgs jautājums ar lielu emocionālo piesaisti, jo tas ir arī kā rekreācijas resurss,” tā J. Priede. Jāsaprot, kas ir tās iespējas, kuras balansē sabiedrības intereses – sociālo un kultūras - ar vēlmi dzīvot labklājībā. Varam runāt par intensīvāku mežsaimniecību, kas vienlaikus būs arī precīzāka mežsaimniecība ar selekciju, mērķtiecīgi vadītiem procesiem un radīs lielāku labklājību, kas savukārt ir sabiedrības interesēs.
J. Priede secina, ka savest šīs radikāli atšķirīgu uzskatu grupas kopā ir ļoti nopietns izaicinājums, taču cer, ka tas izdosies. “Vingrinājums, kurš tika veikts jau sen un kas tika nosaukts par minimālo iespējamo konsensusu, — neviens par to nav sajūsmā, taču visas interešu grupas ar to spēj sadzīvot,” norāda A. Ozols. Viņaprāt, ir vairāki izaicinājumi, no kuriem būtiskākais ir saprast, ka jārunā par mērķiem, nevis jācīnās par līdzekļiem. “Publiskie strīdi par to, cik procentu un kādā režīmā aizsargāsim, situācijā, ja to uztver kā mērķi, tad tas kļūst par sava veida pašmērķi, jo ir jābūt kādam pamatojumam — vēlamies konkrētās dabas vērtības konkrētā daudzumā, vēl viens aspekts ir darbavietas, bet kurai grupai tās pieskaitām – sociālajai vai ekonomiskajai sadaļai, jo baudīt labumus cilvēks jau var, ja viņam ir ilgtspējīga darbavieta,” tā A. Ozols. Viņaprāt, diskusija ir pārvērtusies strīdā par līdzekļiem, kur katrs vēlas sargāt savu smilšukasti, neļaujot tajā sākt darboties citiem.
“Ja runājam par ekonomiku, tad vieni stāsta: ja citādi saimniekosiet, tad ekonomiski neko nezaudētu, citi atkal uzstāj: nerunājiet par dabas aizsardzību, tāpēc ka tā ir mūsu smilšukaste un mēs ar to pelnām naudu,” uz piemēriem par interešu grupu nodalījumiem rāda A. Ozols. Viņaprāt, ir nepieciešams kopējais izpratnes sākumpunkts par kopēji saskaņojamiem mērķiem. “Ir vairāki mērķi, un, piemēram, klimata diskusija pielej eļļu ugunī, jo būtiskākais ir adaptācija jaunajiem apstākļiem, nevis ko varam darīt, lai šīs klimata pārmaiņas mazinātu, jo ģeoloģiski klimats uz Zemes ir mainījies nepārtraukti, neatkarīgi no cilvēka klātbūtnes un darbības,” tā A. Ozols. Viņš norāda, ka zemes apsaimniekošana ir būtiska gan pārtikas, gan arī citu labumu gūšanai. J. Priede atgādina, ka primitīvs ir skatījums uz zemes lietojumu, ko un kurā teritorijā varam darīt, taču tehnoloģijas mainās un mainījusies ir arī meža apsaimniekošana, kas ļauj mežam būt produktīvākam, vienlaikus meža nozare ir ar lielu pienesumu visai tautsaimniecībai, IKP, taču nozares eksporta vērtība varētu būt augstāka. “Vai ir kāda valsts politika, kas ļauj (dod iespēju) uzņēmējiem būt ambiciozākiem un ražot (pārdot) produkciju ar augstāku pievienoto vētību?” tā J. Priede. Viņš atzīst, ka runa ir par inovācijām visos līmeņos.
Nosacījumi veicina zemu pievienoto vērtību
“Pievienoto vērtību, kas tiek radīta, var sadalīt divās daļās — vienā atbildība ir meža zemes īpašniekam, otrā — tiem, kuri pārstrādā mežā izaudzēto,” norāda U. Biķis. Viņš norāda, ka mežu īpašnieku struktūrā Latvijā ir viens liels īpašnieks — valsts, bet jautājums ir, vai valsts pati saprot uzstādījumu, ko tā vēlas panākt un cik daudz jaunu produktu un inovāciju attīsta valsts uzņēmums un kāda ir tā ieguldījumu politika. U. Biķis atgādina, ka zemāka pievienotā vērtība ir tuvāk meža īpašniekam, jo viņš jau pārdod apaļkokus. “Jautājums - kāpēc mežu īpašnieki pārdod malku? Tāpēc, ka mežsaimniecības principi Latvijā nestimulē augstas kvalitātes apaļkoksnes (kas ir pamats augstākas pievienotās vērtības produkcijai) radīšanu, jo ražu novācam pēc citiem kritērijiem (parametriem) - pēc kalendārā grafika (ciršanas vecuma sasniegšanas), nevis pēc koksnes kvalitātes rādītājiem,” skaidro U. Biķis. Viņš atgādina, ka daba ienes savas korekcijas un iegūtās koksnes kvalitāte nebūt nav tik laba, kā ietekmē netiek iegūta augstvērtīga koksne, no kuras var ražot augstvērtīgus produktus.
“Sabiedrība ir radījusi nosacījumus, ka iegūstamās koksnes kvalitāte ir zema, taču tā nav koksnes pārstrādātāju atbildība, kuru uzdevums ir pārstrādāt piegādāto apaļkoksni, maksimizējot tās iespējas, ko dod piegādātās koksnes kvalitāte, ražojot attiecīgus produktus,” tā U. Biķis. Viņš norāda uz vēl vienu būtisku jautājumu: vai valstij ir instrumenti, kam būtu jābūt, lai varētu iegūt maksimāli iespējamo augstāko pievienoto vērtību no tās koksnes, ko tirgus piedāvā. “Ir liela problēma ar enerģiju, tās augstajām cenām, jo, ja vajag koksni malt, šķīdināt — veikt energointensīvus procesus -, tad to darīt Latvijā ir ļoti dārgi, un tāpēc tas notiek tajās valstīs, kur enerģija ir lētāka,” uzsver U. Biķis. Viņš norāda, ka Latvija un visa Baltija ir dārga enerģijas sala un, kamēr neatrisināsim šo jautājumu, tikmēr šeit veikt koksnes ķīmisko pārstrādi nevarēs.
Savukārt koksnes mehāniskā pārstrāde visā Baltijā ir ļoti labi attīstījusies, jo ir ļoti modernas kokzāģēšanas un plātņu rūpnīcas. Plātņu rūpnīcu, gan pēc U. Biķa ieskatiem, varētu būt vairāk, taču jārēķinās, ka tām ir koksnes smalcināšana, kas ir energoietilpīgs process. “Ja mežsaimniecībā mainītu uzstādījumu uz koksnes ieguves kvalitāti un tieši zemākas kvalitātes koksnes daudzums tirgū būtu būtiski mazāks par pašreizējo, tad varbūt arī tik daudz papildu plātņu rūpnīcu nemaz Latvijā nevajadzētu, jo lielas rūpnīcas jau nebūvē ne piecu, ne desmit un pat ne 20, bet gan vismaz 50-70 gadu darbībai. Ticu, ka 50 gadu laikā mežsaimiecībā var saražot divas reizes mazāk malkas, ja zemes īpašniekiem dod lēmumu pieņemšanas brīvību,” tā U. Biķis.
Līdzsvara stāvokļa meklējumi
A. Ozols vērš uzmanību, ka koks jau nav resurss, jo resurss ir zeme, kas ir ražošanas pamatlīdzeklis, uz kura var audzēt koku, graudus u.tml. “Otra kopīgā tendence gan mežsaimniecībā, gan lauksaimniecībā ir bioloģiskie procesi, kuri notiek atbilstoši savām likumsakarībām neatkarīgi no tā, ko cilvēki lemj vai likumdevēji nobalso, jautājums ir, vai šos procesus var izzināt un iegūtās zināšanas izmantot savā labā,” tā A. Ozols. Viņš atgādina, ka bioloģiskais process mežsaimniecībā ir daudz ilgāks par politiskajiem procesiem. “Normatīvi, kuri darbojas attiecībā uz galveno cirti, ir mantoti no PSRS pagājušā gadsimta 40.-50. gadu mežierīcības instrukcijām, kur parametrus noteica pēc lietderīgā iznākuma, pēc tā brīža tautsaimniecības vajadzībām, kad tika atpakaļgaitā izrēķināts ciršanas vecums,” stāsta A. Ozols. Viņš atgādina, ka šo vairāk nekā 70 gadu laikā ir daudz kas mainījies.
“Svarīgi ir nesajaukt visas liets, jo sajaucot ciršanas vecums kļūst par bioloģiskās daudzveidības aizsardzības garantu,” norāda A. Ozols. Viņš atgādina, ka būtībā viens tehnoloģisks līdzeklis tiek sajaukts ar bioloģiskās daudzveidības mērķiem. “Ar plašāku skatījumu var atrast risinājumus, kas ļauj sasniegt līdzsvara stāvokli,” iesaka A. Ozols. Viņš atgādina, ka sabiedrība vēlas sasniegt labklājību, lai cilvēki justos labi (varētu atpūsties), jo ne visi ir mežu īpašnieki, tad jāspēj novērtēt ne tikai primārās, bet arī sekundārās darbavietas, jo tās rada sociālo nodrošinājumu. Tāpat jāņem vērā, ka politiskās apņemšanās saduras ar bioloģiskajiem procesiem un rada neatbilstību ar tālāk jau neadekvātiem risinājumiem. “Šeit domāju par zemes sektoram veiktajiem aprēķiniem un mērķu nesasniegšanu. Vienlaikus ir jautājums, kur radušies attiecīgi mērķi, no kā tie izveidoti,” jautā A. Ozols.
U. Biķis uzskata, ka sabiedrībai Latvijā ir jāpriecājas, ka lielākā daļa teritorijas ir auglīga zeme, kuru nenoplicinot iegūstam dabas resursu, kas ir priekšnoteikums ražošanai, kas jau kalpo kā augstas pievienotās vērtības pakalpojumu un produktu bāze. “Mums ir šāda iespēja, jautājums tikai, kā šos procesus vadām, kā noņemam attiecīgos riskus un komunicējam ar sabiedrību, lai iegūtu pārliecību, ka darot nenodarām pāri. Mums būtu jādiskutē par tādiem jautājumiem mežsaimniecībā kā ķīmijas, gēnu inženierijas izmantošana u.tml., jo citās pasaules valstīs jau tas notiek,” tā U. Biķis. Viņš norāda, ka mežsaimniecība Latvijā strādā vēsturiski, balstoties uz selekcijas pamata, dabiskajiem procesiem, ko var pielīdzināt bioloģiskai lauksaimniecībai, kad traktors parādās biežāk nekā mežā. U. Biķa ieskatā, spītība nesarunāties ļauj katram vienu un to pašu definīciju izprast citādi, kā rezultāts — nevajadzīgi strīdi, kaut arī varam iegūt labu rezultātu visos lielajos mērķos.
“Somijas ienākumi no meža nozares eksporta ir 20%, kas ir tāpat kā Latvijā, kaut arī atalgojuma līmenis ir teju trīs reizes lielāks, tas nozīmē, ka ir jāstrādā, lai šī zemes nozare spētu attīstīties,” tā U. Biķis. Viņš norāda, ka Baltija meža segmentā būs eksportējoša, un tas nozīmē, ka būtisks ir un būs ne tikai enerģijas, bet arī loģistikas sektors. “Ja sabiedrība īsti nevēlas būvēt RaiBaltica, jo tas ir dārgi, ir izveidots ļoti smagnējis process, bet tajā brīdi, kad degviela kļūs ļoti dārga, tad saražoto produktu nekur tālu aizvest nevarēsim, tāpēc ir vajadzīgs dzelzceļš, lai Latvija saražotās preces var nogādāt, piemēram, uz Spāniju,” tā U. Biķis. Viņš norāda, ka lēta loģistika ir garants eksportam, un slikti, ja to nespējam paskaidrot sabiedrībai.
Politiski lēmumi
“Nespēju atrast zinātnisko pamatojumu sadalījumam — 70% saimnieciskai darbībai, 20% ar ierobežojumiem un 10% stingrā aizsardzībā, tāpēc tas ir politisks lēmums Eiropas Savienības līmenī,” uz jautājumu par to, vai 70:20:10 dalījums ir balstīts zinātnē un pētījumos iegūtos datos, atbild A. Ozols. Viņš gan steidz piemetināt, ka šis dalījums nav slikts un nevajadzīgs, jo ir, pie kā pieturēties. “Ir bijusi diskusija par to, cik daudz vajag, kad vieni saka: vajag vairāk, bet citi, tieši pretēji, ka ir par daudz, tāpēc, lūk, ir procenti, un mēģiniet ar tiem darboties!” tā A. Ozols. Viņš gan atzīst, ka ir jautājums, ko saprotam ar 70%: 30% (20%+10%), jo būtībā 20% ir tie, kuros ir definēts specifisks apsaimniekošanas mērķis atšķirībā no 70%, bet 10% ir tādi, no kuriem izdzenam cilvēkus ārā un paskatāmies, kā tur saimnieko daba.
“Būtiski ir saprast, kā uzstādām mērķus un kādus līdzekļus izvēlamies,” tā A. Ozols. U. Biķa ieskatā 70%:20%:10% ir tikpat līdzvērtīgs politisks lēmums kā koksnes vecumam, kad to drīkst iegūt un nogādāt uz pārstrādi. Viņš gan norāda, ka šis dalījums atvieglo analīzi un ES dalībvalstu salīdzināšanu, un dodot pārliecību, ka uz vieniem un tiem pašiem jautājumiem visā ES raugās vienādi. “Tā būtībā ir vienošanās par viena lineāla izmantošanu,” piemetina A. Ozols.
Savukārt J. Priede atgādina, ka ES dalībvalstis ir ļoti atšķirīgas pēc tajās esošajām mežu platībām un to īpatsvara no kopējās valsts teritorijas. Viņaprāt, atšķirīgi parametri rada jautājumu, vai tas nav pamats diskusijai katrā dalībvalstī par tai atbilstošiem nosacījumiem.“70%:20%:10% ir plakans laukums, bet realitātē ir trīs vai pat četru dimensiju laukums, un, ja sadalām šo zemi, tad esam ieinteresēti, lai auglīgākajās zemēs notiktu pārtikas (pārstrādes pamats) audzēšana un tai sekotu mežsaimniecība, kas ir pamats kokrūpniecībai, turklāt vēl jau ir ceļi, apdzīvotās vietas. Savukārt mazāk ražīgās zemes vairāk vajag atvēlēt dabas jautājumiem, tāpēc Latvijā ir jāmāk gudri izveidot attiecīgo tīklojumu, jo, mainoties klimatam, arī sugas pārvietojas,” norāda U. Biķis. Viņš atgādina, ka dabisks mežs līdzsvarojas ar oglekļa neitralitāti un vienīgā iespēja, kā ārpus meža palielināt oglekļa krātuvi, ir izmantot koksnes produktus.

































