Produktivitāte ir viens no centrālajiem ekonomikas pamatpīlāriem, uzsver SEB bankas ekonomists Dainis Gašpuitis.

Ir teiciens - produktivitātei īstermiņā ir maza nozīme, bet ilgtermiņā tā ir vienīgā lieta, kam ir nozīme. Valstij ir svarīgi celt produktivitāti, jo tad, izmantojot esošos ražošanas faktorus, rodas iespēja iegūt lielāku IKP. Tādejādi atbrīvojas resursi, kas var paaugstināt iedzīvotāju dzīves līmeni. Tādejādi augsta produktivitāte un augoša labklājība ir cieši saistīta. Tas, ko saprot ar valsts produktivitāti, ir darbaspēka produktivitāte, proti, saražotais uz vienu darbaspēka vienību. Darba ražīgumu var iedalīt faktoros, kas mēra cilvēkkapitāla attīstību (kompetence un prasmes), produktīvā kapitāla apjomu, kā arī kopējo faktoru produktivitāti, kas mēra tehnoloģisko progresu, ko tieši izmērīt nav iespējams.

Tradicionāli ekonomikas teorija māca, ka bezdarbs, algas un inflācija ir cieši saistīti ekonomiskie rādītāji – vienam no tiem mainoties, tiks ietekmēti arī pārējie divi paredzamā veidā.

Piemēram, valsts ekonomikai attīstoties un nodarbinātībai pieaugot, darba devējiem top grūtāk atrast kvalificētu darbaspēku pie esošajām tirgus algām, kas spiež kāpināt algu līmeni. Tas savukārt palielina iedzīvotāju patēriņu, un augstāka pieprasījuma iespaidā pieaug preču un pakalpojumu cenas. Šis cikls var būt veselīgs valsts ekonomikai un iedzīvotāju labklājībai, ja ekonomikas attīstības pamatā ir produktivitātes pieaugums.

Respektīvi, ja ar katru nākamo gadu nodarbinātie spēj saražot vairāk preču un pakalpojumu vai izveido jaunus, radošus veidus, kā palielināt pievienoto vērtību, radot uzņēmumiem lielākus ienākumus un motivāciju dāsnāk atalgot savus darbiniekus. Ja tas tā nav, agrāk vai vēlāk algu kāpums sāks veidot cenu burbuli.

Latvijā darbaspēka izmaksas joprojām aug straujāk nekā produktivitāte, ceturtdien, prezentējot jaunāko Latvijas produktivitātes ziņojumu, sacīja Latvijas Universitātes (LU) Produktivitātes zinātniskā institūta "LU domnīcas LV PEAK" (LV PEAK) direktore un Fiskālās disciplīnas padomes (FDP) priekšsēdētāja Inna Šteinbuka.

Viņa uzsvēra, ka produktivitāte pēdējo gadu laikā neaug vai aug minimāli, tikmēr darba samaksas tempi kopš 2015.gada apsteidz produktivitāti.

Šteinbuka norādīja, ka joprojām saglabājas arī būtiska Latvijas produktivitātes līmeņa atpalicība, salīdzinot ar Eiropas Savienības (ES) augsti attīstītajām valstīm. Tāpat pētījumā secināts, ka produktivitātes pieaugumam arvien vairāk būs jābalstās uz zinātņietiplīgām darbībām, kuru īpatsvars ekonomikā šobrīd ir mazs.

Šteinbuka minēja, lai veiktu izrāvienu inovāciju jomā, ir jāmaina sabiedrības attieksme un attiecīgi jāuzlabo inovāciju stimuli, kā arī jāpaaugstina ieguldījumi pētniecībā un attīstībā.

Pētījumā arī secināts, ka pilnīga digitalizācijas un mākslīgā intelekta iespēju izmantošana ir būtiska, lai kāpinātu produktivitāti un dzīves līmeni. Tāpat arī darbaspēka pieejamība un kvalitāte ir būtiska produktivitātes paaugstināšanā. Savukārt, redzot, ka nākotnē darba tirgū saasināsies darbaspēka nepietiekamības problēma, ir nepieciešams stiprināt pieaugušo izglītības sistēmu, akcentēja Šteinbuka.

No Latvijas aizbraukušos cilvēkus varam motivēt atgriezties atpakaļ, tikai pietiekami strauji audzējot produktivitāti ekonomikā kopumā, norāda Nordea bankas vecākais ekonomists Andris Strazds.

Viņš domā, ka dažkārt Latvijā pārspīlējam emigrācijas problēmu, jo tā ir visas salīdzinoši trūcīgākās Eiropas daļas problēma - iedzīvotāji brauc meklēt lielākus ienākumus augsti attīstītajā Eiropas daļā. Tas notiek no Bulgārijas, Rumānijas, Polijas, Lietuvas, nedaudz mazāk no Igaunijas, kur ir augstāka produktivitāte un - jo augstāka produktivitāte, jo augstākas algas un jo zemāks stimuls doties prom vismaz tik ilgi, kamēr ir darbavieta, pat ja ienākumi ir zemāki. «Puslīdz civilizēti» dzīves apstākļi attīstītajā Eiropā maksā dārgāk nekā salīdzināmi dzīves apstākļi Latvijā, atzīmēja ekonomists.

Pēc Nordea bankas vecākā ekonomista teiktā, joprojām pastāv mīts, ka emigrācija Latvijā ir kaut kādas īpaši kļūdainas ekonomiskās politikas sekas. Taču tas neiztur salīdzinājumu kaut vai ar situāciju Polijā, kur, statistiski skatoties, nav bijusi krīze. Polijas ekonomika visu laiku augusi, bet arī no Polijas pēdējo desmit gadu laikā izbraukuši 5% iedzīvotāju - apmēram divi miljoni poļu pametuši valsti labākas dzīves meklējumos Lielbritānijā, Vācijā, Beļģijā un citviet Eiropā.

Latvijā produktivitāte būvniecībā ir apmēram 40% no Eiropas Savienības (ES) vidējā rādītāja, ceturtdien Latvijas Būvuzņēmēju partnerības konferencē sacīja "Luminor" ekonomists Pēteris Strautiņš.

Viņš informēja, ka, pēc "Eurostat" datiem, ražīgums būvniecībā Latvijā ir aptuveni 16 000 eiro uz cilvēku gadā, bet ES vidējais ražīgums ir aptuveni 42 000 eiro uz cilvēku gadā.

Vienlaikus Strautiņš piebilda, ka Latvija būtiski neatpaliek no kaimiņiem Baltijas un Austrumeiropas reģionā, piemēram, Lietuvā ražīgums ir tāds pats kā Latvijā, Igaunijā - 25 000 eiro uz cilvēku gadā, Polijā - 18 000 eiro uz cilvēku gadā, bet Slovēnijā un Ungārijā apmēram 21 000 eiro uz cilvēku gadā.

Taču daudz lielāka atšķirība, pēc viņa teiktā, ir ar Rietumeiropas valstīm, piemēram, Šveicē ražīgums ir 83 000 eiro uz cilvēku gadā, Apvienotajā Karalistē - 76 000 eiro uz cilvēku gadā, Zviedrijā - 60 000 eiro, bet Vācijā - 50 000 eiro uz cilvēku gadā. Strautiņš gan pieļāva, ka būtiskā atšķirība starp, piemēram, Šveici un Vāciju ir saistīta ar algu atšķirībām.

2008.gadā Talsu novada Pastendē tika atklāta nīderlandiešu ražotāja Brabantia rūpnīca. Nīderlandes uzņēmums Latvijas meitasuzņēmumā ieguldīja aptuveni 5 miljonus eiro. Latvijas rūpnīca ražo veļas žāvētājus un gludināmos dēļus, kurus eksportē uz ārvalstīm ar atzīmi Made in Latvia. Ražotnē patlaban strādā 120 cilvēku, un pēc rūpnīcas vadītāja Georgija Buklovska teiktā intervijā, nav izslēgts, ka Latvijā ražošana tiks paplašināta.

Lēmums par to, ka Latvijā būs rūpnīca, tika pieņemts jau 2007.gadā, viņš stāsta. Kad rūpnīcu sāka būvēt, sākās krīze, un šis periods bija ļoti sarežģīts. Piemēram, kad pieņēmām darbā pirmos cilvēkus, uzreiz viņiem apsolījām, ka darba alga nekad netiks samazināta, bet tikai paaugstināta, kā minimums, inflācijas apmērā. Un lūk, inflācija 2008.-2009.gadā bija lielāka nekā 10%, bija krīze, taču solījumu mēs pildījām. Tas mums deva to darbinieku mugurkaulu, kuri līdz šim strādā ražotnē.

Pašreiz visi darba devēji žēlojas, ka viņiem nav darbinieku, vai jums nav šādu problēmu?

Mēs to īpaši neizjūtam. Ir neliela darbinieku mainība, taču vissvarīgākais, ko mēs jau sen sapratām – ir jābūt skaidrai personāla apmācības sistēmai, kas palīdz šo deficītu aizpildīt. Kad pie mums atnāk jauns darbinieks, viņš nestrādās pusgadu zemas kvalifikācijas amatā. Viņš tiks ļoti ātri apmācīts, lai varētu veikt sarežģītu darbu. Bet galvenais ir tas, ka uz vienu darbinieku stundā un dienā mēs saražojam vairāk, nekā ES vidēji.

Viena no aktuālām portāla manabalss.lv iniciatīvām ir par saīsinātas darba nedēļas noteikšanu. Tās autori atsaucas uz vairākām Eiropas Savienības valstīm, kurās jau tāda ir pašlaik.

Apsverot šo priekšlikumu, ir jāsaprot - ja valstiskā līmenī tiks noteikta, piemēram, 32 stundu darba nedēļa, tas neizbēgami atsauksies uz darbinieku atalgojumu vairumā nozaru. Ir naivi iedomāties, ka varēs strādāt mazāk nekā līdz šim, bet saņemt tikpat. To arī direktīvā veidā nevar uzspiest darba devējiem. Turklāt jāņem vērā, ka Latvijā ir zemāka produktivitāte nekā vidēji Eiropas Savienībā. Līdz ar to bonusus, kādus var atļauties valstis, kurās dominē nozares ar augstu pievienoto vērtību, nevar atļauties Latvija.

Skarbā patiesībā ir: jo gudrāka un tehnoloģiski attīstītāka ekonomika, jo īsāka var būt tās darba nedēļa, un otrādi. Ja raugās uz Latvijas ekonomiku kā veselumu, tad nevar teikt, ka tajā dominē nozares ar augstu pievienoto vērtību un tā ir inovācijās balstīta. Ja ražojošajām nozarēm samazinās darba laiku, skaidrs, ka kritīsies gan produktivitāte, gan ieņēmumi. Tajā pašā laikā, protams, ir atsevišķas nozares, kurās jau pašlaik produktivitāte ir tāda pati kā vidēji Eiropas Savienībā vai pat augstāka. Tajās doma par saīsinātu darba laiku būtu apsverama. Šis ir labs piemērs tam, ka iespējamās izmaiņas būtu nevis jāuzspiež visai ekonomikai ar Darba likuma palīdzību, bet par to varētu lemt katra nozare savā iekšienē vai pat uzņēmums to paredzēt savā koplīgumā. Jau pašlaik nekas netraucē inovatīvam un produktīvam uzņēmumam koplīgumā paredzēt, ka darba nedēļa ir, piemēram, 32 stundas. To var darīt arī nozares iekšienē, ja par to iespējams panākt vienošanos.

Klasteri veicina sadarbību augstākai efektivitātei kompāniju starpā, ar publisko sektoru un starptautiski; sākums tam gan ir grūts

Mūsdienīga produktivitāte no kompānijas prasa atšķirīgu uzvedību, saka Stokholmas Ekonomikas augstskolas (Zviedrija) vecākais pētnieks, Hārvarda Biznesa augstskolas (ASV) pasniedzējs un konkurētspējas eksperts Kristians Ketelss (Christian Ketels).

Ļaujiet pakāpties atpakaļ uz mūsu 2013. gada sarunu! Es pateikšu savu ieskatu par starplaikā notikušo, un jūs tad varēsit komentēt, cik ļoti es kļūdos. Tolaik šķita, ka esam veiksmes stāsta pašapmierinātībā – ir šī jaukā grāmatiņa angliski, kas mūs liela, un nekas daudz vairāk nenotiek. Bet palēnām esmu kļuvis niansētāks savos kritiskajos spriedumos, jo tagad es redzu, ka mēs krīzē iegājām no viena veida ekonomikas – lineārās, bet iznācām jau nelineārajā ekonomikā. Rīcībpolitikas veidotājiem šie tiešām ir patiesi mulsinoši laiki. Piekrītat?

Produktivitāte bieži tiek izmantota, lai novērtētu valsts ekonomisko sniegumu. Tā ir viena no nozīmīgākajiem ekonomiskās izaugsmes faktoriem, kas ir svarīgs priekšnosacījums iedzīvotāju labklājības paaugstināšanai.

Produktivitāte ir arī cieši saistīta ar konkurētspēju. Pasaules Ekonomikas foruma (WEF) eksperti uzskata, ka labklājību un dzīves līmeni nosaka produktivitātes līmenis, kas savukārt ir atkarīgs no ekonomikas spējas mobilizēt pieejamos resursus.

Parasti, runājot par produktivitāti, ar to saprot darbaspēka produktivitāti jeb darba ražīgumu. Tas parāda, kādu produkta daudzumu var saražot konkrētā laika posmā, izmantojot noteiktu darba daudzumu. Tautsaimniecības līmenī darbaspēka produktivitāti izsaka ar preču un pakalpojumu daudzumu, kas saražots vienā darba stundā, vai izlaidi uz vienu strādājošo. Savukārt atsevišķu uzņēmumu līmenī darbaspēka produktivitātes vērtēšanai bieži izmanto dažādus fiziskos rādītājus, piemēram, saražoto detaļu skaitu uz vienu nodarbināto.

Konkurence būvniecībā ir, vienlaikus vairākos segmentos novērojams strādājošo uzņēmumu skaita sarukums, kura iemesli meklējami neprognozējamā nākotnē vairāku gadu periodā. Piegādātāju apvienības var būt viens no veidiem, kā palielināt konkurenci, bet jādomā arī par produktivitātes celšanu nozarē.

Tādi secinājumi skanēja Dienas Biznesa rīkotajā tiešsaistes diskusijā Konkurence būvniecības jomā: panākumi un izaicinājumi.

Lejupejoša tendence

“Konkurence pastāv, bet ir duāla sajūta. Publisko iepirkumu dati rāda, ka 2019., 2020. un 2021. gadā uz vienu iepirkumu būvniecībā bija pieci piedāvājumi, 2022. gadā tie bija četri un šogad jau vien trīs. Tātad konkurence 2023. gadā salīdzinājumā ar situāciju, kāda bija pirms Covid-19 pandēmijas, ir sarukusi,” situāciju analizē Latvijas Būvuzņēmēju apvienības vadītājs Gints Miķelsons. Viņš norāda uz pašu būvuzņēmēju secināto, ka lielajos un komerciāli interesantajos būvprojektos konkurence ir, jo pretendentu skaits ir seši – septiņi, savukārt vidēja lieluma projektos (līdz 5 milj. eiro) konkurence ir būtiski mazāka, jo tie dažādu iemeslu dēļ nav tik pievilcīgi. “Iespējams, ka vāja konkurence ir privātmāju būvniecības segmentā, taču tajā mūsu biedri nestrādā, tāpēc ir grūti izdarīt secinājumus,” tā G. Miķelsons.

Paaugstināt apstrādes rūpniecības devumu Latvijas IKP līdz iecerētajiem 20% izrādījies neiespējami, tā vietā jāliek cits izaicinājums – celt produktivitāti

To intervijā DB stāsta vicepremjers, ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens. Ilgtermiņā ir nepieciešamas pārmaiņas tautsaimniecības struktūrā, savukārt īstermiņā – jāatjauno ārvalstu investoru uzticība Latvijai, kas būtiski sabojāta pēdējo divu gadu laikā, kā arī jāveic pasākumi, lai energointensīvie ražotāji paliktu šeit.

Fragments no intervijas:

Nacionālajā attīstības plānā (NAP) ir noteikts mērķis, ka līdz 2020. gadam apstrādes rūpniecības devums iekšzemes kopproduktā (IKP) būs 20%. Vai šis mērķis ir sasniedzams, ja pašlaik ir tikai 12,2%?

Redzot pašreizējo apstrādes rūpniecības devumu IKP (12,2%), trīs gados nonākt līdz 20% ir neiespējami. Latvijas tautsaimniecības struktūra – rūpniecības devums IKP – atbilst tādu valstu kā Spānija, Francija, Nīderlande (ap 13% no IKP) modelim. Savukārt, piemēram, Lielbritānijā apstrādes rūpniecības devums IKP ir tikai 10% un lielāko daļu tautsaimniecības veido pakalpojumu sektors. Protams, Latvijas apstrādes rūpniecību ir grūti salīdzināt ar minēto valstu rūpniecību. Mūsu rūpnieku problēma ir zemā konkurētspēja, tātad – produktivitāte. Pašlaik Latvijas rūpniecības produktivitāte faktiskajās cenās ir 35% no Eiropas Savienības (ES) līmeņa. Šajā jomā ir jāpaveic milzīgs darbs ne tikai uzņēmējiem, bet arī valsts pārvaldei, lai rūpniecība Latvijas tautsaimniecībā kļūtu konkurētspējīga globālā mērogā, un tad jau var diskutēt par adekvātu tās īpatsvaru IKP.

Tikai 13% aptaujāto atzīst, ka viņu darbavietā vasaras mēnešos tiek mainīts darba laiks. No tiem 6% atklāj, ka tas tiek darīts, jo vasarā rīta stundas ir produktīvākas. Savukārt 7% kā iemeslu darba laika izmaiņām uzsver vēlmi vairāk izbaudīt silto laiku, liecina speciālistu darba portāla cvmarket.lv veiktā aptauja, kurā piedalījās 365 respondenti.

Tomēr lielākā daļa aptaujāto atbildējuši, ka darba laiks vasaras mēnešos netiek mainīts. 44% atklāj, ka neviens šādu priekšlikumu darbavietā nav izteicis, bet 24% atzīst, ka darba specifikas dēļ tas nav iespējams. Tāpat 17% aptaujāto uzskata, ka viņu darba laiks ir gana elastīgs, tādēļ nav nepieciešamas papildus izmaiņas.

«Darba laika izmaiņas vasarā ir ieteicamas vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, darba stundas no rīta tiešām ir produktīvākas, to apstiprina arī nesen Vācijā veiktais eksperiments. (1) Tajā noskaidrots, ka cilvēki, kuri no rītiem darbu uzsāk agrāk, spēj strādāt ātrāk un efektīvāk, viņiem ir paaugstinātas koncentrēšanās spējas, tajā pašā laikā ir atbildīgāki, uzticamāki un mazāk aizmāršīgi,» aptaujas rezultātus komentē cvmarket.lv pārstāvis Kristaps Kolosovs. «Otrkārt, ASV veiktais pētījums (2) norāda uz sen zināmu patiesību - agrāka celšanās un iespēja ātrāk izdarīt aktuālos darbus, samazina darbinieku stresa līmeni un līdz ar to paaugstina arī darba spējas.»

#Latvijā apmēram 5000 uzņēmēju samaksā 90% nodokļu.

Latvijā ir jāstrādā pie uzņēmumu produktivitātes celšanas, pirmdien intervijā Latvijas Televīzijas raidījumā Rīta Panorāma teica Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) prezidents Aigars Rostovskis.

«Uzņēmēju skaits, uzņēmēju kapacitāte, uzņēmēju spējas ir pieaugušas,» sacīja Rostovskis, vienlaikus atzīmējot, ka Latvijā vēl jāstrādā pie eksporta paplašināšanas, jāveicina iedzīvotāju iesaiste uzņēmējdarbībā, kā arī jāceļ uzņēmumu produktivitāte, jo tā vēl nav pietiekami augstā līmenī.

Tāpat viņš norādīja, ka uzņēmumu, kuri produkciju eksportē, produktivitāte ir vidēji augstāka nekā pārējiem uzņēmumiem. «To uzņēmumu, kuri eksportē, produktivitāte ir vidēji augstāka, kas nozīmē, ja uzņēmums ir eksportspējīgs, tad tas ir arī produktīvs, un ticam, ka tas ir arī veiksmīgs uzņēmējs un varētu būt starp tiem 5000 uzņēmumiem, kas maksā nodokļus,» minēja Rostovskis.

Ik gadu skaitām iekšzemes kopproduktu, ik gadu visā Latvijas teritorijā pašvaldības veido izlīdzināšanas fondu un to pārdala un izrādās, ka bez dotācijām var pastāvēt vien Rīga un Pierīga. To parāda 2020. gada dati, bet tendence nemainās arī šogad.

Vai Latvija pēc 30 gadiem būs tikai ap Rīgu? Kuram tas rūp?

Ārpus Rīgas reģiona viss ir dotējams

2010. gadā Pašvaldību izlīdzināšanas fondā līdzekļus vēl iemaksāja tādas pašvaldības kā Jelgavas pilsēta, Ogres novads, Ventspils un Valmiera. Liepāja ne deva, ne prasīja naudu no fonda, līdzīgi arī Rēzekne, Cēsu novads, Lielvārdes novads, Ozolnieku novads. 2020. gadā neviena pašvaldība ārpus Rīgas un Pierīgas pašvaldību izlīdzināšanas fondā naudu neiemaksāja. Jāpiebilst, ka izlīdzināšanas fonda maksājumus pārrēķinājām atbilstoši 2023. gada situācijai un dalījumam plānošanas reģionos.

2010. gadā valsts dotācija, kas papildināja fondu, bija vien 8,5 miljoni latu, bet 2020. gadā tā veidoja gandrīz 184 miljonus eiro. 2021. gadā jau 198,7 miljonus eiro. Pēc pašvaldību reformas 2022. gadā provizoriskie dati rāda, ka dotācijām vajadzēs mazāk, aptuveni 81 miljonu eiro, tomēr kopumā reģionālās reformas izraisītās izmaiņas nepriecē. Pašvaldību ieņēmumi 2022. gadā pēc dotācijām paliek gandrīz nemainīgi – kopumā aptuveni 1,76 miljardi eiro. Gadā, kad inflācija pēdējos mēnešos pārsniedza 20% robežu! 2023. gadā tiek prognozēts, ka Rīga izlīdzināšanas fondā iemaksās gandrīz divas reizes vairāk nekā 2020. gadā – 124 miljonus eiro.

Tapis un tikko konferencē prezentēts jaunākais Latvijas produktivitātes ziņojuma projekts, kurā, ņemot vērā jaunākos pieejamos statistikas datus, tiek analizēti produktivitātes faktori un dinamika, precizēti Latvijas ekonomikas attīstības ilgtermiņa scenāriji, kā arī padziļināti ir pētīta attālinātā darba ietekme uz produktivitāti.

Ziņojumā tiek iezīmēti galvenie 2021. gada izaicinājumi un sniegtas rekomendācijas politikas veidotājiem. Konkrētu secinājumu izklāstu varēsim sniegt, kad ziņojums tiks pabeigts, tomēr ir vērts uzsvērt, ka arī vairāki 2020.gada Latvijas produktivitātes ziņojuma secinājumi ir joprojām aktuāli.

Ir svarīgi atzīmēt, ka kopš iepriekšējā ziņojuma Latvijas produktivitātes padome, ir kļuvusi par Ekonomikas ministrijas konsultatīvo institūciju, un tās analītisko kodolu veido LU Produktivitātes zinātniskais institūts “LU domnīca LV PEAK”. Tas nozīmē, ka domnīcas eksperti un pētnieki ne tikai publicē kvalitatīvus zinātniskus darbus un piedalās akadēmiskās konferencēs, bet ļoti aktīvi iesaistās valdības diskusijās un darba grupās, kā arī regulāri informē sabiedrību par paveikto.

Turīgākajās valstīs iedzīvotāji strādā daudz mazāk darba stundu

Latvijas iedzīvotāju nostrādāto stundu skaits gadā, salīdzinot ar citām Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) valstīm, ir liels, taču tas nenozīmē, ka mūsu strādājošie padara daudz vairāk nekā citās valstīs – produktivitāte un darba ražīgums mums krietni pieklibo.

Strādātāju tauta

Latvieši strādā daudz – ik gadu vidējais strādājošais iedzīvotājs darbā pavada vismaz 1910 stundas, kas, salīdzinot ar citām OECD valstīm, ir augsts rādītājs – mums priekšā ir vien tādas valstis kā Grieķija, Krievija, Koreja, Polija, Meksika un līdzīgu attīstības līmeni sasniegušās, savukārt attīstītajās valstīs darba stundu skaits ir krietni mazāks. To var skaidrot ar faktu, ka attīstītajās valstīs vairāk tiek domāts par produktivitātes uzlabošanu, bet ne vienmēr tas nozīmē garas darba stundas darba vietā.

Vērtējot Latvijas iespējas attīstīties, bieži tiek minēta produktivitātes jeb darba ražīguma celšana kā viena no galvenajām iespējām, kā pelnīt vairāk, saražot vairāk un arī atrisināt darbaspēka deficītu.

Tai tiek piedēvētas gluži vai fejas brīnumnūjiņas spējas, kas varētu sakārtot uzņēmējdarbības vidi Latvijā.

Ir pārlieku liels optimisms domāt, ka Latvijas tautsaimniecība var strauji augt, ieviešot tikai produktivitātes pasākumus. Ir nozares, kurās dzīšanās pēc darba ražīguma neiet kopsolī ar jomas pirktspēju Latvijā, kas joprojām ir zemāka nekā citviet Eiropā vai Skandināvijā. Te kā ilustratīvu piemēru varētu minēt sabiedriskā transporta vadītājus, kuri nobrauc likumā pieļaujamās darba stundas un aizved tik pasažieru, cik stāv pieturā. Domāju, ka Helsinkos autobusa šoferis ir tikpat ražīgs kā Rīgā vai Liepājā, bet, vēloties nozarē ieviest produktivitātes pasākumus, varētu nonākt pie optimizācijas, kas pārvadātāja statistikas datus noteikti uzlabotu. Ir vēl citas jomas, kur darba ražīguma celšana nozīmē optimizāciju, kas savukārt samazina pakalpojuma kvalitāti vai arī sašaurina pakalpojuma klāstu. Jāsecina, ka darba ražīguma trūkumu nevar attiecināt uz visiem segmentiem.

Kartupeļu cietes ražotājs SIA "Aloja Starkelsen" plāno par 600 000 eiro iegādāties jaunas iekārtas kartupeļu cietes ražošanas līnijai, lai palielinātu kartupeļu rīvēšanas jaudu, liecina informācija Iepirkumu uzraudzības biroja (IUB) mājaslapā.

Jaunās iekārtas plānots integrēt esošajā kartupeļu cietes ražošanas līnijā, lai palielinātu kartupeļu rīvēšanas jaudu līdz 30 tonnām stundā.

Iepirkumā plānots iegādāties pirmsrīvēšanas kartupeļu akumulācijas tvertni ar svaru kontroli, pirmsrīvēšanas kartupeļu tvertnes uzlādes sistēmu, kurai produktivitāte ir vismaz 30 tonnu stundā, un rīves, kurām rīvēšanas produktivitāte ir vismaz 30 tonnu stundā. Tāpat plānots iegādāties kartupeļu padeves sistēmu uz rīvēm, kā arī kanālu sistēmu ar atbilstošām iekārtām sarīvētās masas transportam ar ūdeni, tostarp smilšu atdalīšanas ciklonu.

Līguma izpildes laiks ir 2025.gada 30.jūnijs.

Pretendentiem piedāvājumus iepirkumā ir jāiesniedz līdz 2024.gada 20.augustam.

Latvijā izteikti dominē ļoti mazi apstrādes rūpniecības uzņēmumi jeb mikro uzņēmumi, kuros ir neliels nodarbināto skaits. Šāda veida uzņēmumi parasti ir mazāk efektīvi, un tiem ir grūtāk attīstīties

Nozares izaugsmes izaicinājumus un attīstības potenciālu intervijā DB iezīmē Finanšu ministrijas Tautsaimniecības analīzes departamenta makroekonomikas analītiķe Diāna Ondža.

Fragments no intervijas:

Neskatoties uz nozīmīgo lomu tautsaimniecībā, apstrādes rūpniecību pamatā veido nelieli uzņēmumi. Kā šī tendence attīstījusies, un kā tā varētu mainīties?

Mazajiem uzņēmumiem ir grūtāk attīstīties, ko nosaka, piemēram, resursu trūkums, kā rezultātā mikro uzņēmumu konkurētspēja ir vājāka. Turklāt Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas pētījums parāda, ka lielākajā daļā OECD valstu, tai skaitā Latvijā, tieši apstrādes rūpniecības nozarē īpaši izteiktākas ir produktivitātes atšķirības starp mikro un lielajiem uzņēmumiem, nekā tas ir, piemēram, pakalpojumu sektorā. To daļēji nosaka fakts, ka apstrādes rūpniecība ir kapitālietilpīga nozare, kur ražošana lielos apjomos ir ekonomiski izdevīgāka. Produktivitāte ir svarīgs ekonomiskais rādītājs, kas atspoguļo ražošanā izmantoto resursu efektivitāti. Makro līmenī augstāka produktivitāte veicina tautsaimniecības izaugsmi, konkurētspēju, kā arī sekmē iedzīvotāju dzīves līmeņa uzlabošanos.

Pandēmijas gadā algu kāpums bija vien nedaudz lēnāks nekā 2019.gadā. Pēc CSP datiem vidējā darba samaksa par pilnas slodzes darbu 2020.gadā palielinājās par 6,2%.

Ceturtajā ceturksnī bruto alga bija 1188 eiro jeb par 6,7% lielāka nekā gadu iepriekš. Savukārt alga pēc nodokļu nomaksas gada nogalē sasniedza 871 eiro - kāpums par 52 eiro. Ņemot vērā, ka patēriņa cenās bija vērojams neliels kritums (-0,6%), strādājošo pirktspēja auga pat straujāk nekā pirms vīrusa gadā. Sākot no decembra, algu kāpumu palīdz noturēt arī valsts izmaksātās algu subsīdijas.

Līdzīgi kā gadā kopumā arī pēdējā ceturksnī algas privātajā sektorā (+7%) auga straujāk nekā publiskajā sektorā (+5,8%). Pandēmijas ietekmē gandrīz visās nozarēs algu pieaugums palēninājās, tomēr neapstājās. Gada nogalē nozīmīgs 8,6% kritums bija vērojams vienīgi izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumos.

Rīgā Fantadroma telpās pirmo reizi Baltijā norisinājās Cloudverse – Cloudfresh rīkots forums, kas vienuviet pulcēja vadītājus no Google Cloud, HubSpot, Asana, GitLab, Cloudflare, Miro, kā arī strauji augošiem uzņēmumiem, kā OLX, MacPaw, MTrading, Laba Group un DelfinGroup.

170+ uzņēmumu līderi dienas garumā dalījās pieredzē par to, kā uzņēmumi šodien gudrāk un drošāk pielāgojas straujajai AI attīstībai un digitālajai transformācijai.

Kāpēc tas ir svarīgi

Mākslīgais intelekts un decentralizēts darbs maina uzņēmējdarbības vidi. Lai turētos līdzi, organizācijām jāmodernizē gan rīki, gan pieejas.

Cloudverse sniedza iespēju platformu pārstāvjiem un biznesa lēmumu pieņēmējiem tikties un atklāti diskutēt par kopīgajiem izaicinājumiem un iespējām.

“Bija patiess prieks ieviest šādu notikuma formātu Baltijā,” saka Cloudfresh mārketinga vadītāja Marija Tkačuka. “Mūsu mērķis nebija tikai rīkot pasākumu – mēs vēlējāmies iedvesmot patiesi svarīgas sarunas par AI, izaugsmi un digitālo infrastruktūru. Un Cloudverse ir tikai sākums.”