Latvijā arvien ir augstākais kopējo darbaspēka nodokļu slogs Baltijā, neskatoties uz nodokļu reformām, kuru mērķis bija vienkāršot nodokļu sistēmu un uzlabot Latvijas konkurētspēju reģionā, norādīja "Swedbank" pārstāvji, atsaucoties uz bankas Finanšu institūta veikto Baltijas valstu nodokļu sloga salīdzinājumu.

Kopējais darbaspēka nodokļu slogs, ko samaksā gan darba ņēmējs, gan devējs, visaugstākais joprojām ir Latvijā.

"Swedbank" aprēķini rāda, ka nodokļu reformas rezultātā lielākā daļa darba ņēmēju Latvijā šogad saņems vairāk un nodokļu sistēma pret strādājošajiem kļuvusi labvēlīgāka. Savukārt uzņēmēju ietaupītie līdzekļi no mazākiem darbaspēka nodokļu maksājumiem paredzēti kā iespēja tos novirzīt investīcijām un ekonomikas izaugsmes veicināšanai. Ņemot vērā, ka arī pārējās Baltijas valstīs pēdējos gados notikušas nodokļu sistēmas izmaiņas, joprojām aktuāla ir Latvijas konkurētspējas veicināšana.

Kā norāda "Swedbank", Lietuvā nodokļu reformas bijušas mērenākas, pakāpeniski palielinot diferencēto neapliekamo minimumu līdz 747 eiro un minimālo algu līdz 1038 eiro pirms nodokļu nomaksas, savukārt Igaunijā reformas bijušas visaptverošākas - no 20% uz 22% palielināta iedzīvotāju ienākuma nodokļa likme, atcelts atvieglojums par apgādājamo (ko reizi gadā varēja saņemt kā pārmaksāto nodokli pēc deklarācijas iesniegšanas), līdz 654 eiro palielināts diferencētais neapliekamais minimums un minimālā alga līdz 886 eiro pirms nodokļu nomaksas.

Finanšu ministrijas piedāvātās izmaiņas darbaspēka nodokļu likmē un minimālās algas paaugstināšana no nākamā gada ne bez iemesla izpelnījušās ne mazums kritiku.

No vienas puses ir pozitīvi, ka paaugstināsies minimālā alga un valdība domā par risinājumiem darbaspēka nodokļu sloga samazināšanai, bet no otras puses – izvēlētie risinājumi nav vērtējami kā optimālākie, kas tiešām radītu viennozīmīgus ieguvumus visiem darba ņēmējiem, uzlabotu situāciju darba tirgū un palīdzētu arī eksportspējīgajām nozarēm uzlabot savu konkurētspēju.

Jāatgādina, ka septembra sākumā finanšu ministrs Arvils Ašeradens informēja, ka no nākamā gada plānots paaugstināt iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) likmi, noteikt fiksētu un lielāku neapliekamo minimumu, paaugstināt minimālo algu un veikt pārdali starp 1. un 2. pensiju fondu. Lai gan teorētiski tas izklausās pozitīvi, ne viss ir tik labi un rožaini, kā sākumā varētu šķist. Patiesībā piedāvātās reformas darbaspēku nodokļos drīzāk vērtējams kā koks ar diviem apdegušiem galiem, kas ar laiku var sāpīgi atspēlēties gan darba ņēmējiem, gan pensionāriem, gan arī Latvijas uzņēmumu konkurētspējas kritumā.

No šī gada noteikts fiksēts neapliekamais minimums un paaugstināta iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) likme, paredz grozījumi likumā "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli".

Finanšu ministrija (FM) skaidrojusi, ka likums vērsts uz darbaspēka konkurētspējas palielināšanu un darbaspēka nodokļu sloga samazinājumu darba ņēmējiem ar zemiem un vidējiem ienākumiem, kā arī IIN piemērošanas vienkāršošanu.

Kopā šīs visas izmaiņas valsts un pašvaldību budžetiem 2025.gadā radīs 191,1 miljona eiro zaudējumus, 2026.gadā - 254 miljonu eiro zaudējumus, 2027.gadā - 287,5 miljonu eiro zaudējumus, bet 2028.gadā - 293,2 miljonu eiro zaudējumus.

FM norāda, ka izmaiņu rezultātā darba ņēmējiem, kuriem bruto atalgojums ir līdz 4000 eiro mēnesī, samazināsies maksājamais nodokļa apmērs un līdz ar to palielināsies neto atalgojums. Plānotās darbaspēka nodokļu izmaiņas pozitīvi ietekmēšot 95% strādājošo.

Prasība uzņēmumiem obligāti sagatavot ilgtspējas ziņojumus atbilstoši Eiropas ilgtspējas standartam, kas iekļauj vides, sociālās atbildības, cilvēktiesību un dažādus pārvaldības aspektus, vidēji vismaz par 3 līdz 5 miljoniem eiro palielinās izmaksas, tādējādi samazinās konkurētspēju, vienlaikus tas atspoguļosies preču pakalpojumu cenās patērētājiem.

To intervijā Dienas Biznesam stāsta Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācijas valdes priekšsēdētājs Rolands Feldmanis. Viņaprāt, pašreizējos sarežģītajos ģeopolitiskajos apstākļos un faktiskās recesijas situācijā papildu izmaksu paaugstināšana ir nepieņemama greznība, kurai nebūs taustāmas jēgas, bet tieši pretēji -biznesam atņemta nauda investīcijām, bez kurām nav iespējama izaugsme.

Fragments no intervijas

Kāda ir situācija ar Korporatīvās ilgtspējas ziņošanas direktīvas prasību izpildi?

Pretīga. Kāpēc? Tāpēc, ka īsti neviens vairs nespēj pateikt, kā rīkoties, jo no vienas puses prasības ir spēkā un tās ir jāpilda, no otras puses jau ir izskanējusi iecere tās mainīt. Pirmsākums ir meklējams 2023. gada 5. janvārī, kad spēkā stājās Eiropas Parlamenta un Padomes 2022. gada 14. decembra direktīva, ar kuru tika mainīti nosacījumi attiecībā uz korporatīvo ilgtspējas ziņu sniegšanu. Šo jauno prasību ieviešanai dalībvalstīs noteikts termiņš - 2024. gada 6. jūlijs. Savukārt Latvijā 2024. gada 26. septembrī Saeimā pieņemts Ilgtspējas informācijas atklāšanas likums un ar to saistītie grozījumi Gada pārskatu un konsolidēto gada pārskatu likumā, Grāmatvedības likumā, Finanšu instrumentu tirgus likumā, Kredītiestāžu likumā, Apdrošināšanas un pārapdrošināšanas likumā, Ieguldījumu brokeru sabiedrību likumā, Ieguldījumu pārvaldes sabiedrību likumā, Privāto pensiju fondu likumā, Revīzijas pakalpojumu likumā. Proti, šie normatīvie akti paredz, ka prasība gada pārskata vadības ziņojumā ietvert ilgtspējas ziņojumu no 2024. gada 1. janvāra attieksies uz uzņēmumiem, kuriem jāsagatavo nefinanšu ziņojumi, turklāt tiem ir sabiedriskās nozīmes struktūras ar vairāk nekā 500 darbiniekiem.

Augsto procentu likmju perioda nobiedētie nekustamo īpašumu pircēji pērn bija mazaktīvi un veica maz darījumu. 2025. gada pirmajos mēnešos nekustamā īpašuma darījumu skaits pamazām aug, taču ne tik strauji kā būtu nepieciešams, ja pircēji un pārdevēji ņemtu vērā “lielo bildi”.

Un galvenā “lielās bildes” sastāvdaļa ir sajūta, ka savam noslēgumam Eiropā un Tuvajos Austrumos tuvojas divi lieli kari – Krievijas – Ukrainas un Izraēlas – Hamas karš. Var diskutēt par to, kad tas notiks, tomēr subjektīvā sajūta saka, ka runa ir par mēnešiem, kurus prasīs karadarbības pārtraukšana, nevis gadiem. Šie kari ir izrādījušies ārkārtīgi postoši ne tikai no zaudēto cilvēku dzīvību viedokļa, bet arī milzīgā sagrauto dzīvojamo, sabiedrisko un ražošanas ēku skaita dēļ. Abi šie kari beigsies ar lielām nekustamo īpašumu atjaunošanas programmām, kuru parametri un summas tiek aktīvi apspriestas gan Eiropā, gan ASV, gana arī arābu valstīs - būs jāatjauno veselas pilsētas - ceļi, tilti, lidostas, dzīvojamās, biroju, ražošanas un sabiedriskās ēkas. Kas notiks tajā mirklī, kad apklusīs lielgabali?

Latvijā ekonomikas izaugsmi tuvākajā nākotnē prognozē 25% uzņēmumu vadītāju, liecina konsultāciju kompānijas "PricewaterhouseCoopers" ("PwC") veiktais pētījums ""PwC" Baltijas uzņēmumu vadītāju aptauja 2025".

Kopumā Baltijas valstu uzņēmumu vadītāji ir cerīgi noskaņoti par attīstības iespējām tuvākajā nākotnē, bet cerīgāks ir vadītāju skats uz attīstības iespējām trīs gadu perspektīvā nevis tuvākā gada laikā. Lielākos šķēršļus Baltijas uzņēmējiem rada izmaksu kāpums, pieprasījuma samazināšanās un regulējuma prasības.

Aptaujas, kurā piedalījās 333 uzņēmumu vadītāji Latvijā, Lietuvā un Igaunijā, dati liecina, ka pieaug uzņēmumu vadītāju optimisms attiecībā uz globālo ekonomikas izaugsmi tuvākā gada laikā. Ja zemākajā punktā - 2023.gadā - 15% vadītāju Latvijā šajā jautājumā bija optimistiski, tad šogad tie ir 38%.

Līdzīgi ir Igaunijā, kur globālās ekonomikas uzlabošanos šobrīd saskata 49% vadītāju, kamēr 2023.gadā tie bija 14%, savukārt Lietuvā optimisma pieaugums bijis mērenāks - šogad par pieaugumu ir pārliecināti 27% vadītāju, kamēr 2023.gadā tie bija 24%.

Latvijā augstākā iedzīvotāju ienākuma nodokļa likme, bet vismazākais ar šo nodokli neapliekamais minimums Baltijā.

To rāda ZAB Sorainen partnera nodokļu un muitas jautājumos Jāņa Taukača bloga dati. Grozi kā gribi, bet Latvijā darba ņēmējam ir salīdzinoši lielāks iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) slogs nekā ziemeļu un dienvidu kaimiņvalstī. Ar IIN neapliekamais minimums 2025. gadā Latvijā ir 510 eiro visiem, ko arī uzskata par lielāko sasniegumu pērn īstenotajā nodokļu reformā, jo līdz tam tas bija diferencēts – jo lielāka alga, jo mazāks neapliekamais minimums. Tajā pašā laikā ar IIN nepaliekamais minimums Igaunijā ir 654 eiro, bet Lietuvā pat 750 eiro, kas salīdzinājumā ar Latvijā esošo ir būtiski augstāks. Vai tā ir Latvijā strādājošo kompāniju konkurētspēju vairojoša situācija? Šķiet, ka nē. Skaidrs, ka tā ir kaimiņvalstīs strādājošo konkurētspējas vecināšana. Tādējādi Lietuvā vai Igaunijā strādājošam uzņēmumam būtībā ir labāk atalgots un, iespējams, tāpēc motivētāks darbaspēks, bet mūsu zemē strādājošajiem uzņēmumiem atliek cerēt, ka darbinieki nebrauks piepelnīties tepat aiz robežas un ik pa brīdim nenāksies sūdzēties par darbaspēka deficītu un to risināt ar lēta darbaspēka ievešanu.

Ikviens darba ņēmējs ik gadu nodokļos samaksā vidēji vismaz 13 tūkstošus eiro.

Ja Latvijai darba ņēmējus nevajag, tos pieņems citas valstis, kas to izmantos savā labā. Jā, pirmajā mirklī šķiet – tas, ka cilvēki, kuriem nav darba Latvijā, to atrod ārzemēs, ir pozitīvi, jo šie cilvēki nebūs jāuztur no valsts budžeta, taču tās ir īstermiņa intereses un to vārdā nedrīkst upurēt ilgtermiņa intereses. Līdzība ar šaha spēli – īstermiņa interesēs ir upurēt bandinieku, lai vēlāk iegūtu pozicionālas priekšrocības.

Kā ieraudzīt 60 miljonus eiro

Grāmatvediski viens darba ņēmējs ar Latvijā vidējo algu nodokļos ik mēnesi ienes aptuveni 1096,16 eiro, kas gadā jau būs 13 153,92 eiro. Kā uz to skatīties? Ja raugās no valsts budžeta nodokļu ieņēmumu miljardiem, tad tāds piliens jūrā vien ir. Ja pazūd 100 darba ņēmēju ar vidējo algu – tie jau būs 1,315 miljoni eiro. Nav ļoti daudz, bet jau pamanāmi! Šo naudu jau var uzskatīt par veselības aprūpes pakalpojumu pieejamības papildinājumu, var arī novirzīt aizsardzībai un drošībai vai kādu vēl sasāpējušu problēmu risināšanai. Savukārt 1000 darba ņēmēju izgaišana ar vidējo algu jau nozīmē, ka valsts makam secen ies 13,15 miljoni eiro. Šo rēķinu varam turpināt ar 10 000 darba ņēmēju un iegūt jau 131,5 miljonus eiro neiegūto nodokļu apjomu. Tas jau ir ļoti liels skaitlis, kuru ignorēt vienkārši nedrīkst.

Profesionālo pakalpojumu uzņēmuma EY ikgadējais Eiropas investīciju piesaistes pētījums European Attractiveness Survey 2025, kas mēra jaunu ārvalstu investīciju aktivitāti Eiropā un pēta investoru attieksmi, parāda, ka Latvijai pēdējo divu gadu laikā ir izdevies būtiski vērst par labu ārvalstu investoru viedokli par Latvijas pievilcību investīcijām. Proti, ja 2023. gadā vairākums jeb 51% ārvalstu investoru sagaidīja, ka Latvijas pievilcība tuvāko 3 gadu laikā pasliktināsies, tad šī gada pētījumā tā domā vairs tikai 18% investoru.

Savukārt, 42% ārvalstu investoru uzskata, ka tuvāko trīs gadu laikā Latvijas pievilcība ieguldījumiem uzlabosies. 2023. gadā tā domāja 37% aptaujas dalībnieku.

“Gan pozitīvi investīciju piesaistes dati, gan uzlabojies sentiments parāda, ka Latvija var būt svarīgs un veiksmīgs ārvalstu tiešo investīciju galamērķis, it sevišķi pakalpojumu, izpētes un tehnoloģiju uzņēmumiem. Mums nekad nebūs lielākais iekšējais tirgus, kas pats par sevi vilina investorus, bet redzam, ka Latvijas piedāvājums ir konkurētspējīgs ar citiem faktoriem. Pētījumā, piemēram, 40% investoru norāda, ka tiem ir svarīgs tirgus lielums un arī vietējās ekonomikas izaugsmes temps, taču 34% kā nākamo investīciju valsts izvēles faktoru norāda enerģijas izmaksas, kam ar 30% seko dzīves kvalitāte, drošība, kultūra un dažādība. Nākamie būtiskie faktori ir zinoša darbaspēka pieejamība, nodokļu sistēmas pievilcība un infrastruktūras kvalitāte. Latvija var būt ļoti konkurētspējīga ar visiem šiem faktoriem un mums pie tā ir mērķtiecīgi jāstrādā, lai tos pastāvīgi uzlabotu,” saka Guntars Krols, EY partneris Baltijas valstīs.

Latvijā pagājušajā gadā vidējā bruto darba samaksa jeb darba samaksa pirms nodokļiem par pilnas slodzes darbu bija 1685 eiro, kas ir par 9,7% jeb 149 eiro vairāk nekā 2023.gadā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.

Tostarp privātajā sektorā vidējā bruto darba samaksa 2024.gadā pieaugusi par 8,7%, sasniedzot 1666 eiro, bet sabiedriskajā sektorā vidējā bruto darba samaksa palielinājusies straujāk - par 12,2%, sasniedzot 1742 eiro.

Statistikas pārvaldē norāda, ka lielākā ietekme uz bruto darba samaksas pieaugumu sabiedriskajā sektorā bija izglītības nozarei, kur ir trešdaļa no visām darbavietām sabiedriskajā sektorā, un atalgojuma gada pieaugums bija 18,5%.

Vispārējās valdības sektorā, kurā ietilpst valsts un pašvaldību iestādes, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra, kā arī valsts un pašvaldību kontrolētas un finansētas kapitālsabiedrības, vidējā bruto darba samaksa pagājušajā gadā bija 1689 eiro, kas ir pieaugums par 12,4% salīdzinājumā ar 2023.gadu.

2025. gadā Lietuvā ir vislielākā minimālā darba alga Baltijā, tomēr darba devējiem šajā valstī ir zemākās darbaspēka nodokļu izmaksas, savukārt darba ņēmējiem visvairāk makā iekrīt Igaunijā.

Tā liecina a/s BDO Latvija pētījums, kurā tika vērtētas darba devēja kopējās izmaksas pie bruto algas 2000 eiro mēnesī, kā arī tas, cik liela summa no tās pēc visa veida nodokļu maksājumiem ienāk darba ņēmēja kontā.

Lietuva interesantāka darba devējiem

Ja raugās tikai uz minimālas algas izmaiņu dinamiku, tad 10 gadu laikā Lietuva no Baltijas arjergarda ir kļuvusi par līderi, jo 2025. gadā tieši Lietuvā ir vislielākā minimālā alga pirms nodokļu nomaksas. Lai arī lielās algas var vērtēt kā šķērsli ekonomiskai attīstībai un konkurētspējai, jāpiebilst, ka šajā valstī strādājošajiem darba devējiem darbaspēka izmaksas ir ievērojami zemākas nekā analogu algu maksājošajiem darba devējiem Igaunijā vai Latvijā. Proti, tāda ir nodokļu politika – salīdzinoši liela minimālā alga, bet faktiski zems nodokļu slogs darba devējam. Tieši šis paradokss varētu būt viens no iemesliem dienvidu kaimiņvalsts pēdējo gadu straujajai ekonomiskajai attīstībai.

Latvijas Banka un Nekustamā īpašuma attīstītāju alianse (NĪAA) vienojušās gatavot priekšlikumu par pievienotās vērtības nodokļa (PVN) samazinātās likmes ieviešanu energoefektīviem jaunajiem mājokļiem, informē NĪAA pārstāvji.

Latvijas Bankas vadība un NĪAA 20.septembrī pārrunāja nepieciešamos pasākumus, lai veicinātu nekustamā īpašuma kreditēšanu Latvijā, un vienojās par sadarbību, sagatavojot priekšlikumu par PVN samazinātās likmes piemērošanu energoefektīviem mājokļiem.

Neskatoties uz būtiskajiem atlikumiem privātpersonu kontos bankās, Latvijas iedzīvotāji kūtri izvēlas brīvos līdzekļus ieguldīt dažādos aktīvos, tostarp vērtspapīros un nekustamajā īpašumā, secināts tikšanās laikā.

NĪAA valdes loceklis Ints Dālderis aicina Latvijas Banku kā banku regulatoru elastīgāk piemērot prasības banku kapitāla pietiekamībai, ja bankas aktīvi kreditē energoefektīvus nekustamā īpašuma projektus. Lai gan bankas ir ieinteresētas "zaļā" portfeļa audzēšanā un energoefektīvu projektu kreditēšanā, NĪAA biedri vērš uzmanību uz apstākli, ka tieši pēdējā gada laikā, nekustamā īpašuma cenām jaunos un ilgtspējīgos projektos augot straujāk nekā iedzīvotāju pirktspējai, arvien vairāk banku aizdevumu tiek novirzīts padomju laikā būvētu mājokļu kreditēšanai otrreizējā tirgū.

Fiskālās disciplīnas padome ir apstiprinājusi Finanšu ministrijas (FM) sagatavotās makroekonomiskās prognozes Fiskāli strukturālā plāna (FSP) progresa ziņojumam 2025. -2028.gadam, atzīstot tās par konservatīvām.

Tomēr padome vērš uzmanību, ka prognozēs nav ņemtas vērā jaunākās ģeopolitiskās tendences attiecībā uz ASV tirdzniecības politiku, kā arī uzsver militārā sektora pieaugošo nozīmi ekonomikā gan izdevumu, gan ieņēmumu aspektā.

"Diemžēl ārējie riski un nenoteiktība ir atslēgvārdi nākotnes scenāriju izstrādei. Lai šajos sarežģītajos apstākļos nodrošinātu valsts finanšu stabilitāti un ekonomisko izaugsmi, nepieciešams ekonomikas stāvokļa ikdienas monitorings un regulāra prognožu adaptācija jauniem pavērsieniem," norāda Inna Šteinbuka, Fiskālās disciplīnas padomes priekšsēdētāja.

Padomes apstiprinātās FM prognozes pirmo reizi tiks izmantotas Fiskāli strukturālā plāna (FSP) progresa ziņojuma sagatavošanai, kā to paredz jaunais ES ekonomikas pārvaldības ietvars. Saskaņā ar to, ES dalībvalstīm vienu reizi četros vai piecos gados aprīlī jāgatavo vidēja termiņa Fiskāli strukturālais plāns, kas aizstāj ikgadējo Stabilitātes programmu un Nacionālo reformu programmu. Izmaiņas ieviestas, lai pakāpeniski un ilgtspējīgi samazinātu pieaugošos ES valstu deficīta un parāda līmeņus, vienlaicīgi veicinot ekonomikas izaugsmi. Fiskāli strukturālajā plānā tiek noteikta valsts budžeta izdevumu trajektorija nākamajiem četriem gadiem, tomēr joprojām spēkā ir arī nacionālās fiskālās normas par budžeta deficīta griestiem. FM gatavotajām prognozēm ir liela nozīme arī 2025.gada un nākamo gadu valsts finanšu potenciāla novērtējumam, norāda padome.

“Apaļš kā pūpols, vesels kā rutks” – ar šādu manifestējošu skaitāmpantu gandrīz katrs latvietis bērnībā tika modināts Pūpolsvētdienas rītā. Labu veselību piesaucam dažādos tautas ticējumos, bet pie kādiem rezultātiem esam nonākuši?

Mūsu sabiedrība un politikas veidotāji gadu gaitā pielietojuši vienus vai otrus līdzekļus veselības aprūpes pieejamības un kvalitātes uzlabošanā, un šobrīd ir skaidrs, ka cilvēkresursu trūkums ir primārais izaicinājums, kas steidzami jārisina.

Daudzas Eiropas valstis sastopas ar ārstu un citu ārstniecības personu trūkumu, ko vēl vairāk pastiprinājusi ģeopolitiskā situācija – par to vienisprātis bija starptautiskie un vietējie eksperti, kas pagājušonedēļ pulcējās Veselības ministrijas rīkotajā konferencē "Veselības aprūpes cilvēkresursu krīze: Mazās valstis nākotnes risku priekšā". Latvijā ne tikai ir viens no zemākajiem ārstu un medmāsu īpatsvariem Eiropas Savienībā (ES) , bet mūsu jau tā mazais medpersonāla skaits ir arī viens no gados vecākajiem - 47% ārstu un 39% medmāsu ir vecumā virs 55 gadiem, tātad, pēc mazāk nekā 10 gadiem dosies pensijā.

2025.gada 2. ceturksnī vidējā bruto darba samaksa valstī bija 1808 eiro, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

Salīdzinot ar 2024.gada 2. ceturksni, mēneša vidējais atalgojums palielinājās par 137 eiro jeb 8,2%. Savukārt samaksa par vienu nostrādāto stundu pirms nodokļu nomaksas pieauga līdz 12,69 eiro jeb par 11,2%. Nedaudz straujāks algu kāpums bijis privātajā sektorā.

2025.gada 2. ceturksnī, salīdzinājumā ar šā gada 1. ceturksni, mēneša vidējā bruto darba samaksa pieauga par 2,9%, bet stundas samaksa palielinājās par 9,4%.

2025.gada pirmajā pusgadā salīdzinājumā ar iepriekšējā gada pirmo pusgadu mēneša vidējā bruto darba samaksa par pilnas slodzes darbu valstī pieauga par 8,2%, bet salīdzinot ar 2024.gadu - par 5,8%.

Vidējā neto darba samaksa bija 1 342 eiro jeb 74,2% no bruto algas, un gada laikā tā pieauga par 10,6%, apsteidzot gan patēriņa, gan atalgojuma pirms nodokļu nomaksas (bruto) kāpumu. Reālais neto algas pieaugums, ņemot vērā inflāciju, bija 6,6%.

2025.gada 1. ceturksnī vidējā bruto darba samaksa valstī bija 1 757 eiro, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati (vidējās algas aprēķins veikts pēc darba dienu un sezonāli nekoriģētiem datiem, pārrēķinot pilnā slodzē).

Gada laikā mēneša vidējais atalgojums palielinājās par 134 eiro jeb 8,3%. Savukārt samaksa par vienu nostrādāto stundu pirms nodokļu nomaksas pieauga līdz 11,60 eiro jeb par 8,9%. Straujākais algu kāpums bijis privātā sektorā.

2025.gada 1. ceturksnī, salīdzinājumā ar 2024.gada 4. ceturksni, mēneša vidējā bruto darba samaksa pieauga par 0,7%, bet stundas samaksa samazinājās par 2,4%.

Vidējā neto darba samaksa (aprēķināta, izmantojot darba vietā piemērojamos darba nodokļus) bija 1 305 eiro jeb 74,3% no bruto algas, un gada laikā tā pieauga par 10,6%, apsteidzot gan patēriņa cenu, gan atalgojuma pirms nodokļu nomaksas (bruto) kāpumu. Reālais neto algas pieaugums, ņemot vērā inflāciju, bija 7,0%.

Latvijas gaļas liellopu audzēšanas nozare šobrīd dzīvo lielas nenoteiktības apstākļos. No vienas puses, Eiropas tirgū vērojams nepieredzēts liellopu gaļas cenu pieaugums, kas rada izcilas iespējas audzētājiem eksportēt savu produkciju. No otras puses, nozari skar vairāki izaicinājumi – lopu un darbaspēka trūkums, nelabvēlīgie laikapstākļi, nepietiekams valsts atbalsts, kā arī risks zaudēt Latvijas tirgu zemās iedzīvotāju pirktspējas dēļ. Turklāt gaļas liellopu tirgus ir pakļauts straujām svārstībām, kas padara nākotni grūti prognozējamu.

Eiropas pieprasījums pēc Latvijas liellopiem pārsniedz piedāvājumu

Šobrīd eksportēta tiek lielākā daļa Latvijas gaļas liellopu nozarē saražotās produkcijas. Starptautiskā tirdzniecības centra (International Trade Center), dati rāda, ka pēc ienākumiem no dzīvu liellopu eksporta apjoma uz vienu iedzīvotāju 2023. gadā Latvija bija 6. vietā pasaulē. Liellopu eksports Latvijas tautsaimniecībā katru gadu ienes vairāk nekā 60 miljonus eiro.

Jāatzīst, ka liellopu cenas Eiropā pēdējo gadu laikā augušas ļoti strauji, divu gadu laikā pieaugot gandrīz par 100 %. Galvenais iemesls cenu kāpumam ir vispārējs zīdītājgovju un teļu skaita samazinājums pasaulē, ko veicina gan klimata pārmaiņas, gan darbaspēka trūkums, kā arī tādu bīstamu slimību kā zilās mēles un mutes un nagu sērgas izplatība Eiropā (Latviju šīs slimības pagaidām nav skārušas, lai gan riski joprojām pastāv).

COVID laika darba organizācijas tikumi, kuri pakāpeniski kļuvuši par normu. Attālināta darba iespējas kā pagaidu risinājums, kurš iedzīvojies un turpina dzīvot - dažkārt privātam darbadevējam neiedomājamā veidā un formā. Attālināts darbs valsts pārvaldē ir objektīva nepieciešamība, papildu bonuss vai izredzēto privilēģija?

Pēc stāšanas amatā valsts galvenais ierēdnis, Valsts kancelejas vadītājs Raivis Kronbergs paziņoja, ka gatavojas pārskatīt attālināta darba iespējas, jo strādāšana tikai attālināti nevarot būt produktīva. Taču COVID laika iespēja strādāt attālināti daudzās valsts pārvaldes iestādēs saglabāta joprojām, turklāt šķiet, ka tiek pat izmantota amatos, kuros tā nešķiet adekvāta nodarbinātības forma. Taču vairāk par paziņojumiem attālināta darba organizēšanā valsts pārvalde pagaidām nav nokļuvusi.

Piemērs - Konkurences padomes (KP) Analītiskā departamenta direktore Rūta Šutko, kuras atalgojums atbilstoši VID publiskotajai informācijai ir ap 50 tūkstošiem eiro gadā, šogad tikai dažas dienas novembrī ieradusies darbā klātienē telpās Brīvības ielā 55, Rīgā. Savus amata pienākumus viņa pilda tikai attālināti, dzīvojot Briselē, Beļģijā, kur ir nodarbināts viņas vīrs. Kā noteikts Konkurences likumā, KP ir Ministru kabineta pārraudzībā esoša iestāde, taču tā savus lēmumus pieņem patstāvīgi un savā darbībā ir neatkarīga. KP ir plašas pilnvaras konkurences pārkāpumu izmeklēšanā. Tai ir pilnvaras veikt darbības, kas ir pielīdzināmas kratīšanai – pamatojoties uz tiesneša lēmumu, policijas klātbūtnē ierasties uz vietas pie tirgus dalībnieka, iekļūt visās telpās un objektos, tos atvērt, veikt to piespiedu pārmeklēšanu, aplūkot visas iekārtas, ierīces, sistēmas, kas ir pie pārmeklējamās personas, nokopēt informācijas sistēmās esošus datus, izņemt mantas, uz laiku arī aizzīmogot neapdzīvojamās telpas, transportlīdzekļus utt. Visi šie pasākumi ir veicami klātienē, līdzīgi kā tikšanās ar apmeklētājiem, kolēģiem, tirgus dalībniekiem.

Latvijas kreditēšanas tirgū šī gada otrajā pusē vērojamas pozitīvas tendences, – pēc ilgstoša piesardzības perioda, iedzīvotāji un uzņēmēji sāk apsvērt ilgtermiņa investīciju projektus, kā rezultātā kreditēšanas portfelis pakāpeniski aug.

Kopējais kredītportfelis ir pieaudzis par 4,3% (salīdzinot 2024.gada jūnija beigu datus ar 2023.gada jūnija beigu datiem). Straujāku kreditēšanas pieaugumu varētu sagaidīt tad, ja mērķtiecīgāk augtu Latvijas ekonomika, Finanšu nozares asociācijas (FNA) rīkotajā pasākumā norādīja Latvijā lielāko komercbanku vadītāji. Valdības vēlme budžeta vajadzību segšanai ieviest Solidaritātes iemaksu kreditēšanu neveicinās un drīzāk radīs pretēju efektu.

Ar aktualitātēm kreditēšanas jomā un valdībā apstiprinātā Solidaritātes iemaksu likumprojekta sagaidāmo ilgtermiņa ietekmi uz kreditēšanu un Latvijas konkurētspēju medijus iepazīstināja Finanšu nozares asociācijas valdes priekšsēdētājs Uldis Cērps, Luminor bankas vadītāja Latvijā un Finanšu nozares asociācijas Padomes priekšsēdētāja Kerli Vares, SEB bankas valdes priekšsēdētāja Ieva Tetere, Swedbank valdes priekšsēdētājs Lauris Mencis un Citadele valdes loceklis Valters Ābele.

Tikai adekvāti salīdzināmi dati ir izmantojami pareizu, situācijai atbilstošu lēmumu pieņemšanā.

Pēc darba devēja izmaksām Latvijā minimālā alga ir nevis valstī noteiktie 740 eiro, bet gan 914,93 eiro, kas jāņem vērā lēmumu pieņēmējiem, vērtējot Latvijas konkurētspēju Eiropā.

Ik pa laikam Latvijā tiek cilāts minimālās algas apmērs un tiek veikti salīdzinājumi ar tās lielumu citās valstīs, jo īpaši līdzinot ar Lietuvu un Igauniju. Situāciju vēl pikantāku padara fakts, ka pirms desmit gadiem – 2015. gadā – visās Baltijas valstīs oficiālā minimālā alga bija ļoti līdzīga: Igaunijā – 390 eiro; Latvijā – 360 eiro; Lietuvā – 325 eiro, bet 2025. gadā attiecīgi: 886 eiro; 740 eiro; 1038 eiro.

Daudziem ir patiesa vēlme izlīdzināt minimālās algas līmeni Baltijā, taču tiek ignorēts fakts, cik realitātē izmaksā minimālā alga darba devējam. Piemēram, 2023. gadā valstī noteiktā minimālā alga 620 eiro apmērā darba devējam reāli izmaksāja 766,62 eiro, 2024. gadā 700 eiro minimālā alga – jau 865,49 eiro, bet 2025. gadā 740 eiro patiesībā ir 914,93 eiro. Aprēķina dati rāda, ka darba devēja izmaksas (nodoklis un nodeva) virs valstī noteiktā minimālās algas apmēra 2023. gadā veidoja 146,62 eiro vairāk, 2024. gadā – 165,49 eiro un 2025. gadā jau – 174,93 eiro vairāk. Kas šo minimālās algas izmaksu apjomu palielina? Valsts noteiktā aprēķina formula, jo no valstī noteiktās minimālās algas darba devējam Latvijā ir jāmaksā valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas 23,59% apmērā, kas 2025. gadā ir 174,57 eiro mēnesī, kam vēl jāpieskaita uzņēmējdarbības riska valsts nodeva 0,36 eiro mēnesī.

Maizes ražotājs SIA "N.Bomja maiznīca "Lielezers"" pagājušajā gadā strādāja ar 4,507 miljonu eiro apgrozījumu, kas ir par 21,5% vairāk nekā gadu iepriekš, bet kompānijas peļņa palielinājās par 58,2% un bija 649 797 eiro, liecina "Firmas.lv" publiskotā informācija.

Kompānijas gada pārskata vadības ziņojumā skaidrots, ka 2024.gadā "N.Bomja maiznīca "Lielezers"" strādāja ar nepilnu jaudu, jo pircēju pieprasījums bija mazāks, nekā uzņēmums spēja saražot.

Pērn, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, "N.Bomja maiznīcas "Lielezers"" saražotās produkcijas apmērs palielinājās par 17%, bet ieņēmumi no maizes pārdošanas pieauga par 21% jeb 797 165 eiro, norādīts vadības ziņojumā.

Tostarp rudzu maizes ražošanas apmēri pērn samazinājās par 10%, bet ieņēmumi no rudzu maizes realizācijas pieauga par 14% jeb 172 258 eiro. Vienlaikus saldskābmaizes ražošanas apmēri pērn pieauga par 52%, kamēr ieņēmumi kāpa par 61% jeb 452 432 eiro, bet kviešu maizes ražošanas apmēri pieauga par 5%, ieņēmumiem kāpjot par 14% jeb 108 991 eiro. Tajā pašā laikā konditorejas izstrādājumu ražošanas apmēri 2024.gadā samazinājās par 1%, bet ieņēmumi pieauga par 7% jeb 63 484 eiro.

Zemākie tiešmaksājumi Eiropā lauksaimniekiem, augstās elektroenerģijas un darbaspēka izmaksas, kā arī ģeogrāfiskā atrašanās vieta ir galvenie iemesli, kāpēc Latvijas zemniekiem ir sarežģīti izturēt cenu konkurenci ar importa pārtikas produktiem mazumtirdzniecības tīklos.

Likumprojektā "Grozījumi Negodīgas tirdzniecības prakses aizlieguma likumā" šobrīd paredzēta pārtikas preču uzcenojuma ierobežojuma noteikšana, kā arī jaunu un lielāku sodu likmju piemērošana mazumtirgotājiem.

Pirms ar likumdošanas palīdzību noteikt pārtikas preču uzcenojuma ierobežojumus mazumtirdzniecības tīkliem, ir jāizprot galvenie iemesli, kāpēc vietējais zemnieks un tā saucamais mazais ražotājs nespēj konkurēt ar importa produktiem, kas mūsu valstī tiek ievesti no milzīgajām agrārajām valstīm, kuru lauksaimnieki jau gadu desmitiem saņem lielus atbalstus, līdz ar to spējot piedāvāt daudzkārt zemākas cenas par saviem produktiem.

Veselīgāks, bet dārgāks

Latvijas reālās algas pieaugums no 1994. gada līdz 2024. gadam bijis 245%, Lietuvas – 290%, bet Igaunijas – 236%, liecina Igaunijas parlamenta Ārlietu komisijas priekšsēdētāja Marko Mikhelsona ieraksts sociālajā tīklā X, kuru izcēlis pašmāju rakstnieks un ekspolitiķis Māris Mičerevskis ar piebildi, ka vajadzētu izbeigt “vaidu kori”, kas dzied dziesmu, ka Latvijā viss ir slikti.

Dienas Bizness mēģināja noskaidrot - “Viss ir slikti” vai arī esam pilnīgā “Leiputrijā”?

Skaitļi runā – labi, slikti, patiesi?

Pirmais uzdevums bija konstatēt, vai M. Mikhelsons nav pārskatījies. Proti, reālo algu izmaiņas procentos Eiropas valstīs no 1994. gada līdz 2024. gadam tiek norādītas bez skaidri saskatāma avota, un pirmajā acu uzmetienā skaitļi Baltijā patiesi šokē, jo tuvākie sekotāji, piemēram, Polija, var lepoties vien ar 107,9% lielu reālās algas pieaugumu. Statistiskie dati ir atbilstoši OECD reālo algu aprēķiniem, ko starptautiskā organizācija veic jau ilgstoši visām OECD dalībvalstīm. Proti, tie ir patiesi uz papīra, bet jāteic, ka pirmā desmitgade atjaunotajā brīvvalstī nerit pēc normāliem ekonomikas likumiem, tādēļ atbildēt uz jautājumu skaidri un pārliecināti nav iespējams. Lai arī reālā alga nozīmē inflācijas iekļaušanu aprēķinos, vēl atliek jautājums - vai reālās algas pieaugums Latvijā nozīmē to, ka ikkatram cilvēkam ir iespēja nopirkt krietni vairāk preču un pakalpojumu? Ja tā būtu, mēs noteikti ēstu labāk, tomēr nezināmu iemeslu dēļ ļaudis sūrojas par pārtikas cenām. Situāciju kopš 1994. gada kropļo gan ēnu ekonomika, gan enerģētikas sektora transformācija, gan virkne makroekonomisko procesu, kas izrietēja kā sekas sistēmas pārejai no sociālistiskā uz kapitālistisko modeli.

Pēdējos mēnešos aizsāktā diskusija par cenu samazināšanu pārtikai pēc būtības ir vērtējama pozitīvi, tomēr vienlaicīgi izvēlētie virzieni un instrumenti maz ticams, ka sniegs cerēto rezultātu. Ja mērķis ir padarīt pārtikas produktus pieejamākus iedzīvotājiem, ir jāizvēlas daudz racionālāki un efektīvāki instrumenti.

Pirmkārt, Latvija ir viena no retajām Eiropas valstīm, kurā nav samazināta PVN likme pamatprodukcijai kā maizei, piena produktiem, gaļai, graudaugiem, olām un zivīm. Jāsamazina PVN likme pārtikas pamatkategorijām līdz 5 – 9% kā daudzviet Eiropā. Tas provizoriski ļautu samazināt pārtikas cenas par 12 – 16%.

Otrkārt, ļoti rūpīgi jāvērtē nodokļu likmju palielināšana un to ietekme, jo tas ir pretrunā valsts amatpersonu apgalvojumam par cenu samazināšanu pārtikai. Katru gadu pieņemtais valsts budžets Saeimā ir izaicinājums gan uzņēmējiem, gan iedzīvotājiem, kā tikt galā ar tā radītajām papildu izmaksām. Uzņēmējiem tas nozīmē būt radošiem un atrast jaunus veidus, kā būt vēl īpašāk efektīviem un darboties ar maksimālu rentabilitāti. Bet, protams, šim ir arī limiti.

Meža nozare pēdējo 30 gadu laikā ir kļuvusi par Latvijas tautsaimniecības stūrakmeni. Tā ne tikai “atved” naudu no ārzemēm, eksportējot visdažādākos koksnes izstrādājumus, bet ir arī ļoti nozīmīgs darba devējs, jo īpaši lauku reģionos, kur alternatīvu darba vietu faktiski nav. Var tīri spekulatīvi “izņemt” no nodarbināto skaita cilvēkus, kuri strādā gan koksnes pārstrādes un mežsaimniecības uzņēmumos, gan sniedz tiem dažādus pakalpojumus, rezultāts būs ļoti drūms. Būtībā meža nozare gan uztur pati sevi, gan dod darbu citām sfērām, kurās tāpat ir vajadzīgi darbinieki. Sava veida “atbalss” efekts.

Meža nozare ir nozīmīgs nodokļu pelnītājs un maksātājs. Aprēķini rāda, ka nozares uzņēmumi 2024. gadā nodokļos (neskaitot pievienotās vērtības nodokli) ir samaksājuši teju 391 milj. eiro, 2018. gadā tie bija ap 223 milj. eiro, kas nozīmē pieaugumu par 168 milj. eiro. Tas ir daudz.

Jā, ir uzņēmumi, kuru kopējais samaksāto nodokļu apjoms ir atšķirīgs, tas ir saistīts ar darbības specifiku; lielākoties šādu uzņēmumu samaksātie darbaspēka nodokļi mērāmi simtos tūkstošu vai pat miljonos eiro. Var izrēķināt, cik naudas nodokļos “atnes” viens kubikmetrs mežā iegūtas koksnes. Ja pērn ieguvām 16 milj. m³ koksnes, vidēji viens kubikmetrs valsts makā tikai darbaspēka nodokļos vien “atnesa” 24,5 eiro, kam pieskaitot pievienotās vērtības, nekustamā īpašuma un uzņēmuma ienākuma nodokļa maksājumus, summa krietni pieaugs. Piemēram, AS “Latvijas valsts meži” valsts budžetu nodokļu veidā 2024. gadā papildināja ar teju 49 milj. eiro + iespaidīgām dividendēm, kas (varbūt) ļāva nepalielināt kāda nodokļa likmi un deva papildus naudu valsts drošībai, veselības sfērai utt.