Privātā kapitāla piesaistīšana valsts uzņēmumiem, izmantojot biržu, ir ātrākais veids, kā attīstīt kapitāla tirgu. Kā daudziem zināms, tad Latvijā tieši akciju tirgus ir nepietiekami attīstīts, kamēr obligāciju tirgus turpina augt jau vairākus gadus pēc kārtas.
Kāpēc ir vajadzīga kapitāla tirgus attīstība? Vai nepietiek, ka ekonomiku finansē tikai bankas un paši uzņēmumi ar saviem līdzekļiem? Īsā atbilde uz šo jautājumu ir nepārprotams “nē”. Latvijā uzņēmumi jau ilgstoši attīstās lēni, savai lēnajai attīstībai izmantojot, galvenokārt, pašu līdzekļus [1]. Var teikt, ka kapitāla tirgus attīstības jomā mēs apzināti atpaliekam no citām valstīm, un tajā mēs varam vainot tikai paši savus lēmumus. Attīstīts kapitāla tirgus ir sabiedrisks labums, un tas dod pienesumu visas ekonomikas attīstībai.
- Kapitāla tirgus dod iespēju uzņēmumiem dažādot (diversificēt) savus finansējuma avotus. Respektīvi, uzņēmumi var finansēt jaunus projektus, izvēloties starp banku aizņēmumiem un akciju vai obligāciju emisijām kapitāla tirgos;
- Attīstīts kapitāla tirgus “disciplinē” biržā kotētos uzņēmumus. Tas veicina lielāku caurspīdību par šo uzņēmumu darbību, jo tai cieši seko līdzi investori un analītiķi, tādējādi padarot grūtāk īstenojamus nesaimnieciskus vai neracionālus lēmumus;
- Kapitāla tirgus veicina biržā kotēto uzņēmumu labu korporatīvo pārvaldību;
- Kapitāla tirgus rada iespēju mobilizēt pensiju uzkrājumus un daļu no tiem novirzīt vietējās ekonomikas attīstībai;
- Kapitāla tirgus darbojas tandēmā ar banku finansējumu, un tie viens otru papildina, nevis aizstāj.
Lai kapitāla tirgus varētu veiksmīgi attīstīties, tam nepieciešams sasniegt noteiktu kritisko masu. Šo kritisko masu visātrāk var radīt tieši privātā kapitāla piesaistīšana valsts uzņēmumiem caur biržu. Šādu kapitāla piesaisti ir iespējams īstenot, nezaudējot valsts kontroli pār uzņēmumiem [2]. Ja kapitāla tirgus attīstība vērsta uz sabiedrības labklājības veicināšanu, kāpēc ideja par valsts uzņēmumu akciju kotēšana biržā ir politiski nepopulāra?
Pētnieki šim fenomenam min pāris iemeslu, taču nevaru apgalvot, ka tie ir vienādā mērā raksturīgi arī Latvijas situācijai, kas padziļināti nav pētīta:
- politiķi pirmsvēlēšanu periodā ir vairāk ieinteresēti izpatikt vēlētājam, nevis attīstīt vēlētāju politisko domu. Neskatoties uz Latvijas progresu korupcijas mazināšanā pēdējo trīsdesmit gadu laikā, joprojām trīs ceturtdaļas Latvijas iedzīvotāju šaubās par valsts sektorā strādājošo godaprātu. Latvijā tikai 25 % iedzīvotāju tic, ka publiskās pārvaldes darbinieks atteiktos no kukuļa, ja viņam to piedāvātu, lai ātrāk saņemtu pakalpojumu (OECD valstīs šis īpatsvars ir 36 %)[3]. Respektīvi, liela vēlētāju daļa joprojām netic, ka jebkura valsts uzņēmuma daļēja privatizācija, valstij saglabājot kontroli, iespējama godīgā veidā, un politiķi nav gatavi pieņemt potenciāli nepopulārus lēmumus, kaut arī tie vairotu sabiedrības labklājību;
- valsts uzņēmumi tiek izmantoti, lai īstenotu tautā populāras necaurspīdīgas valsts atbalsta programmas, piemēram, pārdodot pakalpojumus zem to tirgus vērtības, kas nebūtu iespējamas biržā kotētā komerciālā uzņēmumā. No šīm subsīdijām uz uzņēmuma rēķina privātu labumu var gūt gan liels iedzīvotāju īpatsvars (piemēram, pensionāri brauc bez maksas sabiedriskajā transportā), gan šaurs personu loks (piemēram, atsevišķi valsts uzņēmuma darījumu partneri). Pēdējā gadījumā šis šaurais personu loks var būt apveltīts ar ietekmi uz politiskajiem lēmumiem un tādējādi netieši arī uz valsts uzņēmumiem;
- politiķiem ir iespēja nodrošināt vadošo ierēdņu lojalitāti, veicinot to iecelšanu valsts uzņēmumu padomēs, līdz ar to ierēdņi var kļūt materiāli atkarīgi no politiskiem lēmumiem, attiecīgi no savas puses nodrošinot lojalitāti un atbalstu politiskajām iniciatīvām (vai gluži otrādi – “objektīvi” pamatojot vajadzīgu reformu veikšanas neiespējamību).
Kapitāla tirgus ir līdzvērtīgs mehāniskajam pulkstenim – daudzām mazām detaļām ir jāstrādā kopā vienotā sistēmā. Ja iztrūkst kaut viena no tām, pulkstenis neies. Mums šobrīd Latvijā ir zināms, kas ir iztrūkstošā detaļa – tā ir kapitāla tirgus kritiskā masa. Un mēs zinām, kas šo kritisko masu var nodrošināt – valsts uzņēmumu akciju kotēšana biržā. Diemžēl jākonstatē, ka mēs paši esam nolēmuši pulksteni pie meistara nenest, un nestrādājošo mehānisma detaļu nelabot. Ilgstoši, konsekventi un izlēmīgi. Jau trīsdesmit gadus.
[1] Salīdzinājumam – Latvijas uzņēmumu pašu kapitāls kopš 2016.gada ir pieaudzis no 20 miljardiem līdz 36 miljardiem 2023.gadā, kamēr Igaunijā šajā pašā periodā tas ir pieaudzis daudz straujāk: no 18 miljardiem līdz 58 miljardiem, un Lietuvā no 30 miljardiem līdz 56 miljardiem. Aizņemto līdzekļu attiecība pret pašu kapitālu Latvijā ir sarukusi no 84% 2013.gadā līdz 49% (šajā jomā Igaunijā ir līdzīgas tendences, bet mazākā apjomā, bet Lietuvā saistību īpatsvars pret pašu kapitālu ir daudz liekāks nekā Latvijā un Igaunijā un stabili turas 62%-67% intervālā).
[2] Pie kam akciju pārdošanu caur biržu var strukturēt tā, ka investori nopērk no jauna emitētās akcijas, mazinot valsts kapitāla īpatsvaru no 100% līdz, piemēram, 90%, un no investoriem piesaistītā nauda nonāk uzņēmumu rokās, ko var izmanot jaunu projektu īstenošanai un uzņēmuma attīstībai. Citiem vārdiem, šī nauda tiek izmantota produktīvām investīcijām, nevis valsts tekošo tēriņu finansēšanai.
[3] OECD aptauja par uzticēšanos veicinošajiem faktoriem valsts institūcijām – 2024. gada rezultāti: Latvija. OECD. Pieejams: https://www.oecd.org/en/publications/oecd-survey-on-drivers-of-trust-in-public-institutions-2024-results-country-notes_a8004759-en/latvia_b5b59158-en.html
