2025. gada sākums iezīmējis strauju aktivitātes kāpumu mājokļu tirgū – gan cenas, gan darījumu skaits pieaug, liecina nekustamo īpašumu kompānijas Latio apkopotie dati.
Saskaņā ar OECD datiem, pašlaik vidēji vienai Latvijas mājsaimniecībai, lai iegādātos 100 m2 mājokli, būtu jāstrādā 9 gadus, visu nopelnīto naudu liekot “zeķē” un neveicot nekādus liekus tēriņus. Turpretī pirms 12 gadiem mājsaimniecībai būtu jāstrādā 9,6 gadi. Pēdējo divu gadu laikā Latvijas iedzīvotāju ienākumi auguši ievērojami straujāk nekā mājokļu cenas, un ņemot vērā tirgus dinamiku, šī labvēlīgā situācija nebūs mūžīga – šobrīd, iespējams, ir pēdējais, salīdzinoši labvēlīgākais, posms tiem, kas plāno iegādāties īpašumu dzīvošanai vai investīcijām.
Pētot citas Eiropas valstis, lai iegādātos 100 m2 mājokli, Somijā vienai mājsaimniecība būtu jāstrādā 6,6 gadus, Lietuvā – 7,5, bet Igaunijā – 10,3, neveicot liekus tēriņus, piemēram, ceļot, ēst restorānos, doties uz koncertiem, bet noguldot visu uzkrāto peļņu īpašuma iegādei. Īrijā un Luksemburgā — pat virs 16 gadiem.
“Pašlaik algu pieaugums pārsniedzis mājokļu cenu kāpuma tempu. Tas ir pozitīvs signāls ne tikai pircējiem, bet arī tirgus stabilitātei kopumā. Tomēr tendences 2025. gada sākumā rāda: cenas sāk atkal kāpt, un pieejamības ‘logs’ var nebūt uz palikšanu,” komentē “Latio” nekustamo īpašumu analītiķe Ksenija Ijevļeva.
Latvijā pēdējos divos gados bijis straujš ienākumu kāpums: vidējā bruto alga no 1 462 eiro 2023. gada 1. ceturksnī pieaugusi līdz 1 757 eiro 2025. gada sākumā, pieaugot par +20%. Savukārt divu istabu dzīvokļu vidējā cena jaunajā projektā pirmreizējā tirgū Rīgas apkaimēs 2025. gadā pirmajā ceturksnī Rīgā bija 2535 eur/m2, kas ir 9% pieaugums salīdzinājumā ar 2023. gada 1. ceturksni.
Taču mājokļu cenas šajā laikā augušas daudz mērenāk. Tirgū ir jau manāmas pazīmes, ka turpmāk nekustamo īpašumu cenas varētu augt straujāk, tāpēc iedzīvotāju relatīvā spēja iegādāties īpašumu sāk mazliet elpot pakausī. Saskaņā ar 2024. gada Eurostat datiem, vidējais vecums, kad Latvijā jaunieši pamet ligzdu jeb vecāku mājas, ir 26,6 gadi, bet 2010. gadā – 28,1. Tas liecina, ka jaunieši ir kļuvuši patstāvīgāki un arvien vairāk jaunieši, aizejot no vecākiem, izvēlās īrēt nevis iegādāties savu pirmo īpašumu. Igaunijā jaunieši jau 22,4 gadu vecumā izvācas no vecāku mājās, bet Lietuvā – 23,6. Pētījumi rāda: jo agrāk pāris tiek pie sava mājokļa, jo ātrāk viņi kļūst par vecākiem.
Pirmais īpašums Latvijā tiek iegūts vidēji 32 gadu vecumā. Ironiski vai nē, bet vidējais mātes vecums pirmajam bērnam Latvijā ir 28,1 gads – brīdis, kad cilvēks bieži vien ir starp īrnieka un īpašnieka statusu. Tāpēc īpašumu pieejamība nav tikai ekonomikas jautājums – tas arī ietekmē valsts demogrāfiju.
“Ir teiciens: Gribi ietaupīt savam bērnam 10 dzīves gadus – palīdz viņam nopirkt mājokli. Latvijā tam ir arī dati kā apliecinājums. Latvijā šobrīd mājokļu pieejamības koeficients – Home Price-to-Income Ratio – sasniedz 9. Tas nozīmē, ka vidējai mājsaimniecībai būtu jāstrādā 9 gadus, lai iegādātos mājokli par tirgus cenu, neko netērējot citām vajadzībām. Šis rādītājs nav augstākais Eiropā, bet vēl joprojām tas rada virkni būtisku seku – gan sociālu, gan ekonomisku. No vienas puses, augsts koeficients var liecināt par to, ka nekustamā īpašuma tirgus ir samērā aktīvs un ka Latvijas pilsētās, īpaši Rīgā, pastāv pieprasījums pēc mājokļiem. Tas piesaista investorus, stimulē būvniecību un palīdz attīstīt īres tirgu. Tomēr reālā ietekme uz iedzīvotājiem ir mazāk optimistiska. Jaunām ģimenēm un pirmreizējiem pircējiem ir grūtāk uzkrāt pirmajai iemaksai vai saņemt kredītu. Rezultātā aizkavējas ģimenes veidošana, bērnu dzimšana un stabilas dzīves uzsākšana. Šī situācija var palielināt arī sabiedrības sociālo noslāņošanos, jo pie augsta koeficienta īpašums biežāk tiek uzskatīts par privilēģiju, nevis sasniedzamu mērķi,” stāsta “Latio” nekustamo īpašumu analītiķe Ksenija Ijevļeva.
