Valdniekam jārīkojas kā bitei, kas savāc medu, nenodarot sāpes augam. /Mahābhārata/
Ko Latvija varētu darīt ar EUR 1 miljardu gadā? Varbūt pajautāsim skolotājiem, policistiem, ierēdņiem? Man pašam kā prioritāte šķiet, ka varētu reformēt VID, lai tur strādātu perspektīvākie jaunieši un spējīgākie nodokļu speciālisti un saņemtu konkurētspējīgākas algas un bonusus, ja ir izpildīti gada sākumā ieplānotie mērķi un ja VID klienti – nodokļu maksātāji – sniegtu atsauksmes, ka saņēmuši labāko servisu, kāds vien iespējams. Tad VID auditā skaidrotu, kur uzņēmums kļūdījies, kā pareizi samaksāt un sodītu tikai, ja VID konstatē ļaunprātību, piemēram, ja uzņēmums atkārtoti ignorē VID norādes par nekorektu rīcību.
Ok, novirzījos no temata, atpakaļ pie zemes. Tad kur ņemt to 1 miljardu? Protams, 1 miljards ir ideālā summa, ko Eiropas Komisija (EK) pagājušā gada septembra publikācijā (1) aprēķinājusi kā starpību starp to PVN, ko Latvija 2011. gadā iekasēja un to, ko tai būtu vajadzējis iekasēt. Vairumu šīs problēmas rada PVN izkrāpšana no valsts. EK norāda, ka citi iemesli, kāpēc netiek samaksāts PVN, ir arī, piemēram, bankrots, maksātnespēja, statistikas kļūdas, kavēti maksājumi un likuma apiešana legālā veidā, tomēr krāpšana ir problēma Nr. 1.
Patiesībā faktiski iekasējamā (vai krāpniekiem neizmaksājamā) PVN summa noteikti ir daudz mazāka par šo miljardu, taču arī 1/10 daļa no tā – 100 miljoni, šķitīs daudz, ja pajautāsiet, piemēram, mediķiem saistībā ar viņu algām. Turklāt šī Latvijā neiekasētā PVN summa veido aptuveni 5% no IKP, kas ir lielākais rādītājs ES! Latvijā neiekasētais PVN arī ir ap 40% no PVN, ko Latvijai būtu jāiekasē! Pēc EK aprēķiniem šis skaitlis Latvijā ir gandrīz dubultojies kopš iepriekšējā (2000.-2006. gada) šāda pētījuma. Tie vismaz man šķiet kliedzoši skaitļi, kas varētu būt pamats ārkārtas situācijas izsludināšanai valstī vai vismaz aktīvai tūlītējai reakcijai no valdības un Finanšu ministrijas (FM) puses. Protams, politiski vieglāk ir spekulēt ar nodokļu likmju pieaugumu, bet likmes ir vien nodokļu sistēmas aisberga redzamā daļa.
Zviedrijā šāda neiekasētā PVN summa arī ir ap 1 miljardu, taču procentuāli pret IKP summa nav tik milzīga – 0,2%. ES vidēji šie rādītāji ir 1,5% no IKP un neiekasētais PVN ir 18% no iekasējamā PVN. Protams, šie skaitļi ir vairāk spekulatīvi, jo tos nav iespējams precīzi aprēķināt, tomēr tie rāda tendenci – problēma Latvijā ir samilzusi. To arī mēs redzam no daudzajām VID auditu lēmumu pārsūdzībām. Diemžēl bieži no tā cieš godīgie komersanti, kuri tiek iesaistīti krāpšanā, pašiem par to nezinot.
Citās valstīs, piemēram, Francijā, šādas situācijas novēršanai izveidota ārkārtas komisija (tur, piemēram, 2012. gadā notika liela apjoma PVN izkrāpšana darījumos ar dabasgāzi), ko vada ministri un valsts sekretāri, kas cita starpā 2014. gada 22. maijā nolēma, ka:
• jāpublicē pēdējā laika VID auditu būtiskākās atziņas – jārada tiesiskā noteiktība,
• jāveido atvērtākas un efektīvākas attiecības ar komersantiem,
• jāsamazina nodokļu auditu termiņi,
• jāveido proporcionālu sodu sistēma.
Ko vēl varētu darīt? Pirms pāris nedēļām nodokļu strīdiem veltītajā SORAINEN konferencē gan mūsu nodokļu eksperti, gan Eiropā bieži citēta nodokļu tiesību profesore Rita de la Feria (2) iezīmēja vairākas iespējas, daļu no kurām viņa jau palīdzējusi ieviest Portugālē. Cita starpā viens no būtiskākajiem priekšlikumiem bija, ka jāizmanto jaunās 2013. gada ES direktīvas (Nr. 42) pieļautais ātrās reaģēšanas mehānisms (vai parastajā kārtībā) – jāprasa EK ātri apstiprināt vietējo reverso PVN pēc iespējas visās nozarēs, kur VID auditos redz krāpšanu. EK mēdz atteikt. Mērķi novērst izkrāpšanu dažreiz varot panākt citiem paņēmieniem un mēdz trūkt arī pēkšņuma elementa. Bet kritēriji un atteikumu gadījumi ir samērā subjektīvi, tādēļ šķiet – kamēr neprasīsim, nezināsim. Šobrīd vietējā reversā PVN sistēma Latvijā ir kokiem, metāllūžņiem, būvniecībai, bet ir daudz citu sāpīgu industriju. Tad PVN naudas daļa nenonāk pārdevēju rokās, bet pircējs PVN parasti atspoguļo deklarācijā bez reālas naudas plūsmas par PVN daļu. PVN krāpšanas gadījumā parasti pārdevējs pazūd ar no pircēja saņemto PVN, puses nedeklarē darījumus vai to daļas, vai uzzīmē papīrus par neesošiem darījumiem.
Šobrīd izteikti cieš dārgmetālu nozare, lielā mērā arī tādēļ, ka vietējo reverso sistēmu ieviesa Igaunijā (tās paplašināta versija stāsies spēkā š.g. 1. jūlijā) un krāpnieki pievērsās Latvijai – VID auditē lielāko daļu šīs nozares pārstāvju. Problēmas pastāv arī pārtikas nozarē, piemēram, ar graudu uzpirkšanu, kur vietējais reversais PVN ieviests Ungārijā.
EK norāda, ka šis ātrās reaģēšanas mehānisms piemērojams vien ārkārtas gadījumos un uz laiku līdz gadam, bet ne ilgāk kā līdz 2018. gada beigām un tas nevar būt kā paņēmiens visas PVN sistēmas pārvēršanai par reverso PVN sistēmu. Taču, vai pašas EK minētā statistika nav pietiekošs pamats ārkārtas risinājumiem, kura dēļ ieviests šis ātrās reaģēšanas mehānisms? Turklāt no PVN sistēmas vēstures zinām, ka nekas nav pastāvīgāks par veiksmīgiem pagaidu mehānismiem.
Diemžēl FM šobrīd kavējas ieviest konceptuālus, inovatīvus, visaptverošus risinājumus krāpšanas problēmai. Diez vai tuvākajā laikā sagaidīsim būtiskas pārmaiņas pat attiecībā uz ātrās reaģēšanas mehānisma ieviešanu problemātiskākajās nozarēs, kur krāpšana notiek, turklāt lielos apmēros. Galvenā problēma no malas izskatās FM resursu trūkums šim jautājumam. Ja valdība un FM šiem mērķiem neveltīs īpašu uzmanību kompleksu risinājumu meklējumiem, nekas nemainīsies. Ātra risinājuma nav un nebūs – ne velti PVN krāpšana pastāv jau vairāk kā ½ gadsimtu, kopš ieviesta PVN sistēma. Ritenis jau nav jāizdomā – citās dalībvalstīs izkrāpšana vairs nav tik samilzusi problēma, piemēram, Beļģijā, Zviedrijā.
Citi paņēmieni? Piemēram, iespējams rūpīgāk pievērsties prevencijai. Citās dalībvalstīs nav tik vienkārši iegūt PVN numuru kā Latvijā. ES Tiesa pat ir spriedusi, ka pastkastītes kompānijām drīkst atteikt PVN reģistrāciju. Ideju jau ir samērā daudz. Un te redzams, ka citas valstis domājušas ārpus parastajiem rāmjiem – visu rēķinu reģistrēšana vienotā sistēmā un loterija ar auto balvā katru ½ gadu visiem reģistrētajiem rēķiniem, IIN samazināšana par čekos uzrādīto PVN līdz noteiktam slieksnim, ja sāpīgajās nozarēs PVN ir samaksāts (restorāni). Tik derētu, ka kāds šīs idejas vēlas un ir atvēlēti pietiekoši resursi tās apkopot un ieviest.
EK arī uzsver – jo vienkāršāka ir sistēma, jo vieglāk nodokļu maksātājiem ir ievērot noteikumus. 2015. gada 1. janvārī stāsies spēkā vienota kontaktpunkta princips e-pakalpojumiem un telekomunikāciju uzņēmumiem. Tas būtiski veicinās noteikumu ievērošanu, jo šiem uzņēmumiem tiks pamatīgi vienkāršotas PVN procedūras un tiem dos iespēju iesniegt vienu PVN deklarāciju par darbībām visā ES.
Šis blogs nav tik daudz situācijas risinājumu analīze vai meklējumi, kā aicinājums uz nekavējošu rīcību, izveidojot arī pie mums PVN krāpšanas apkarošanas komisiju visaugstākajā līmenī, pieaicinot arī ārvalstu PVN ekspertus ar attiecīgu pieredzi. Tad arī Latvijas komersanti mazāk ciestu no VID auditiem ar tiem sekojošu tiesāšanos. Šobrīd ačgārnajā šī brīža Latvijas VID un tiesu praksē komersantiem diemžēl bieži jāvelta 4-5 gadi, lai pierādītu negatīvu faktu, ka neesi kamielis (nezināji vai nevarēji zināt par PVN izkrāpšanu). Korekti būtu sekot ES Tiesas atziņām, ka šādi fakti jāpierāda VID. Ritas de la Feria nostāja šajā jautājumā minētajā konferencē bija diezgan asa – ne VID, ne tiesas nedrīkst šādās situācijās vazāt pa tiesām tos, no kuriem vieglāk PVN paņemt (turklāt dubultā). Pēc viņas teiktā – Latvija šobrīd ir zem EK lupas par šāda veida praksi pret godīgajiem uzņēmējiem. Nevarat pierādīt – uz redzēšanos; varat – ļaunprātīgus vainīgos par šādu zādzību jānodod kriminālprocesam. VID šobrīd vairāk koncentrējas uz ārpus konteksta izrautu nesakritību meklēšanu auditos un neskaitāmās datu bāzēs, palaižot garām pašu galveno – nepieciešamību noskaidrot un sodīt organizētājus. Tas varētu nozīmēt, ka nevajag baidīties sniegt EK attiecīgu sūdzību, kurai EK pat izstrādājis speciālas veidlapas. Minētajā konferencē arī Augstākās tiesas tiesnesis Jānis Neimanis minēja, ka lietās parasti nav tiešu pierādījumu. Arī man pašam subjektīvi brīžiem rodas iespaids, ka tiesas vairāk spriež pēc intuīcijas, no sērijas ticu vai neticu, kas neatbilst minētajām ES Tiesas atziņām.
(1) http://europa.eu/rapid/press-release_IP-13-844_lv.htm
(2) https://www.linkedin.com/profile/view?id=239249220&authType=OUT_OF_NETWORK&authToken=c4iq&locale=en_US&trk=tyah2&trkInfo=tarId%3A1403781812096%2Ctas%3Arita%2Cidx%3A1-1-1
