Šīs vasaras lielais nokrišņu daudzums radījis nestandarta situāciju lauksamniecībā. Vairākos novados lauki ir ļoti applūduši un nav iespējams novākt ražu, kas rada zaudējums lauksaimniekiem, taču vienlaikus šī situācija arī izgaismo citus aspektus, kur nākotnē vērts domāt par uzlabojumiem, piemēram, sējas materiāla kvalitāte, augu aizsardzības līdzekļu izmantošana u.c.
Ražu bojā arī vārpu fuzarioze, baltvārpainība, sodrējuma pelējums, septorioze u.c. Tritikāle un rudzi daudzviet ir tikai lopbarības kvalitātē, līdzīga situācija ir arī ar kviešiem. Lai gan valdība ir izsludinājusi ārkārtas situāciju līdz rudenim, šobrīd jādomā arī par to, ko tas maksās nākotnē?
Šobrīd Latvijā situācija katrā reģionā ir nedaudz atšķirīga – ja Ventspils pusē vēl viss ir vairāk vai mazāk kārtībā, Madonu un Latgali kopumā ir skārušas smagas lietavas. Ja sēklas materiāls jau sākotnēji nav bijis pietiekami kvalitatīvs, tad šī gada laikapstākļu radītie augšanas apstākļi, protams, nākuši tikai par sliktu un rezultātā graudu kvalitāte ir ļoti zema. No otras puses – kritiskie laikapstākļi ir izgaismojuši vairākas problēmas un riskus, ko rada lēts sējas materiāls, ko citkārt, iespējams, nebūtu pamanījuši.
Viena no šīm problēmām ir vārpu fuzarioze, kam var būt dažādi ierosinātāji. Tā ir viena no bīstamākajām graudaugu slimībām un visbiežāk skar kviešus, miežus, auzas un rudzus. Slimība parādās galvenokārt vārpu ziedēšanas laikā un pēc tam, īpaši mitros un siltos laikapstākļos. Tā ne tikai samazina ražu un graudu kvalitāti, bet graudos veidojas arī mikotoksīni. Vārpu fuzariozi ne vienmēr var pamanīt - ja infekcija ir neliela, bojātas var būt tikai atsevišķas vārpas un attāluma lauks var izskatīties vesels. Turklāt, ja sējas materiālā ir šīs slimības patogēns, izmantot šādas sēklas, mēs tikai turpinām izplatīt slimību tālāk. Fuzarioze var bojāt arī graudu dīgli, tas pārstāj attīstīties un beigās iet bojā. Gan šis, gan citu slimību patogēns ar nekvalitatīvām sēklām var nonākt arī augsnē. Tas spēj pārziemot augsnē uz augu atliekām (salmiem, saknēm, nezālēm) un saglabāties pat vairākus gadus. Tad cīnīties ar sekām ir vēl grūtāk, un arī apstrāde ar fungicīdiem var nesniegt cerēto rezultātu. Ja infekcija jau ir augsnē – fungicīdu izsmidzinājums pa lapām vai vārpām to neiznīcina.
Vēl viena no problēmām, kam ir vērts pievērst uzmanību, ir baltvārpainība. Šobrīd, pabraukājot pa dažādiem laukiem Latvijā, šo parādību var novērot. Baltvārpainība nozīmē, ka vārpa kļūst balta, kamēr pārējais augs vēl ir zaļš. Graudi šajās vārpās parasti ir slikti attīstīti vai vispār tukši, kas atkal ietekmē nākamos sējumus. Vāji augi ir uzņēmīgāki arī pret sodrējuma sēnēm un var veidoties t.s. sodrējuma pelējums. Visbiežāk tas parādās nogatavošanās beigās un mitros apstākļos un izpaužas kā melns vai tumši zaļš pārklājums uz vārpām vai graudiem. Ar katru nākamo ražas paaudzi, kas satur baltvarpainības ierosinātāju, problēma tikai izplatās un ražas kvalitāte krītas.
Lai mazinātu riskus, liela nozīme ir sēklas materiāla kvalitātei. Izvēloties sējas materiālu, ir vērts pārdomāt – vai lētās sēklas ir pienācīgi attīrītas, vai tās tiek šķirotas pēc blīvuma un svara, izmantojot gravitācijas galdu? Lielākajā daļā saimniecību to nemaz nav iespējams izdarīt, jo trūkst resursu un zināšanas. “Dotnuva Seeds” ir izveidota īpaša laboratorija un mūsu komandā darbojas pieredzējuši fitopatologi, kuri piedalījušies dažādos izmēģinājumos un spēj atpazīt riskus.
Lauksaimniecībā kopumā šobrīd ir daudz un dažādi izaicinājumi, turklāt, tie sākās jau pavasarī, kad bija mitruma deficīts. Tad sekoja nokrišņi un augstas temperatūras, kas ne tikai radīja stresu augsnei, bet arī apgrūtināja augu aizsardzības līdzekļu izmantošanas plānošanu. Tas radīja problēmas ar miltrasu un septoriozi (otrs izplatītākais patogēns). Arī ar septoriozi ir grūti cīnīties, jo tā attīstās lēni – pirmie simptomi (mazi, gaiši zaļi, ūdeņaini plankumi) parādās tikai divas nedēļas pēc inficēšanās. Tas nozīmē, ka infekcija jau ir klātesoša, bet vēl nav redzama.
Stiebru pamatnes slimību rezultātā, kā arī laikapstākļu ietekmē, liela daļa lauku šobrīd ir arī sakrituši veldrē. Ja vadaudi ir sabojāti līdz pirmajam mezglam, tie nespēj noturēt vārpu, augšējā daļa vieglāk lūst vai liecas, īpaši vējā vai lietū. Tās saimniecības, kas necentās ietaupīt uz augu aizsardzības līdzekļiem, šobrīd ir ieguvēji. Diemžēl, tie, kuri samazināja fungicīdu devas, vēloties ietaupīt, tikai palielināja riskus. Šķietami ietaupot 10 līdz 20 eiro, rezultātā var nākties zaudēt pat 300 vai 400 eiro uz ražas kvalitātes un apjoma rēķina. Graudu veidošanas laikā vairāk nekā 70% no masas, kas veido graudus, nāk no vārpām un karoglapām, tāpēc ir svarīgi tas aizsargāt. Ja ir viena būtiska elementa trūkums (piemēram, slāpekļa, fosfora vai kālija), tad ražas zudumi var būt 20–30% vai pat vairāk. To šobrīd arī daudzviet novērojam un laikapstākļi tikai izceļ problēmu.
Kurzemes pusē ir arī lauki, kur novākti jau 50% vai pat 75% ražas, bet situācija katrā novadā ir atšķirīga. Lai gan līdz ar pirmajiem nokultajiem graudiem lauksaimnieku noskaņojums ir nedaudz uzlabojies, jāsaprot, ka Latvijā, īpaši Latgalē, aizvien ir lauki, kuri ir tā applūduši, ka ar tehniku nevar iebraukt un ražas novākšana nav pat sākta, bet graudi jau ir izmirkuši un zaudējuši kvalitāti. Tritikāle un rudzi daudzviet ir tikai lopbarības kvalitātē, līdzīga situācija ir arī ar kviešiem. Lai gan valdība ir izsludinājusi ārkārtas situāciju līdz rudenim, šobrīd jādomā arī par to, ko tas maksās nākotnē? Lauksaimniecības nozarei nebija drošības spilvena, tāpēc šī brīža atbalsts visticamāk nozīmē, ka kaut kas tiks atņems citām nozarēm. Lai izvairītos no līdzīgām situācijām nākotnē, jādomā gan par kvalitatīvāku sējas materiālu, atbilstošiem augu aizsardzības līdzekļiem, kā arī iespējām dažādot nozares saimniecībā. Ja visas olas tiek liktas vienā groziņā, viens sliktas ražas gads var arī izbeigt saimniecības pastāvēšanu.
Šī gada pieredze spilgti parāda, ka lauksaimniecībā nav sīkumu - ikviens posms, sākot ar sēklas materiāla kvalitāti un beidzot ar savlaicīgu augu aizsardzības pasākumu izvēli, nosaka ražas rezultātu un saimniecību dzīvotspēju. Mēs nevaram ietekmēt laikapstākļus, taču varam mazināt riskus ar kvalitatīvu sēklas materiālu, gudru tehnoloģiju izmantošanu un diversificētu pieeju saimniekošanā. Tikai tā iespējams nodrošināt stabilitāti nākotnē un izvairīties no tā, ka viens slikts gads apdraud visu saimniecību.