Latvijas enerģētikas un klimata realitāte šobrīd ir straujā pārmaiņu posmā. Klimata pārmaiņas vairs nav teorētiska prognoze, bet process, kas jau šodien maina mūsu piekrasti, mežus un jūras ekosistēmas.
Vienlaikus Latvijas enerģētikas sistēma joprojām balstās pagātnes struktūrā — vairāk nekā 50% no kopējās enerģijas bilances veido fosilie resursi, kas ir viens no galvenajiem CO2 izmešu avotiem. Savukārt CO2 izmešu pieaugums iet roku rokā ar globālās vidējās temperatūras paaugstināšanos un tiešā veidā ietekmē klimata izmaiņas.
Globālā temperatūra ir pārsniegusi 1,5°C salīdzinājumā ar pirmsindustriālo laikmetu, jau tagad sasniedzot ANO uzstādīto mērķi, lai globālā sasilšana tiktu ierobežota līdz +1,5°C virs pirmsindustrijas laika līmeņa. Sasilstoša Baltijas jūra un tās piekrastes erozija, skābekļa deficīta zonas, mainīgās jūras ekosistēmas, kā arī sausuma skartie meži ir mūsu ikdienas konteksts, nevis zinātniska abstrakcija. Atjaunojamie energoresursi nav ideoloģija vai mode – tas ir racionāls risinājums klimata neitralitātei. Tomēr tiek daudz diskutēts, vai, izbūvējot vēja elektrostacijas, netiek atstāta negatīva ietekme uz vidi – dabu, ainavu un cilvēku veselību. Latvijas vides organizācijas – Latvijas Dabas fonds, biedrība Zaļā brīvība, Latvijas Ornitoloģijas biedrība, Pasaules Daba Fonds un Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācija vienbalsīgi norāda: vēja enerģijai ir būtiska loma emisiju samazināšanā un valsts enerģētiskās neatkarības stiprināšanā, taču tās infrastruktūras attīstība jāīsteno atbildīgi. Vides organizācijas norāda uz virkni aspektu, kas jāņem vērā, plānojot un izbūvējot vēja parkus.
Plānojot un attīstot vēja parku projektus Latvijā vairāku gadu garumā, varu apstiprināt: tā ir projekta vadītāja ikdiena – atbilstošu teritoriju izvēlē tiek veikta rūpīga kartēšana, izslēdzot no potenciālām vēja elektrostaciju atrašanās vietām teritorijas, kas atrodas tuvu dzīvojamām ēkām, trokšņu un mirgošanas ietekmes zonās, mikroliegumos, rezervātos un citās īpaši aizsargājamās teritorijās. Tiek vērtēti sikspārņu un putnu migrācijas ceļi un ligzdošanas vietas, radaru un navigācijas ierobežojumi, kā arī kumulatīvās ietekmes ar citiem vēja parku projektiem.
Vides eksperti norāda, ka Latvijā ir vieni no stingrākajiem vēja enerģijas projektu izstrādes noteikumiem Eiropā. Vai ar to pietiek, lai vēja elektrostacijas neatstātu būtiskas un negatīvas ietekmes uz dabu un cilvēku labbūtību? Jā, ja vien sabiedrība būtu par to pienācīgi informēta. Sabiedrības iesaistīšanai ir svarīga loma. Atklātas diskusijas, līdzdalība, izglītošanās, uzdodot arī neērtus jautājumus, un zināt ieguvumus sev, sabiedrībai, ir svarīgi iesaistes elementi, kas veido uzticību. Turklāt vēja parku projekti var sniegt taustāmus ieguvumus: sākot no infrastruktūras uzlabojumiem līdz dabas atjaunošanas iniciatīvām.
Mītu un maldu uzskaitīšanai un to atspēkošanai varētu veltītīt visu žurnālu, bet tas, ko mēs esam novērojuši – vissāpīgāk sabiedrība uztver izmaiņas ainavā. Esam dzirdējuši, ka ainavas stereotips tiek pielīdzināts Vilhelma Purvīša gleznām. Cilvēki uz to raugās ar nostaļģiju. Taču tā jau sen neatbilst realitātei. XX gadsimta sākumā meži Latvijā aizņēma tikai ~27% teritorijas, izglītība daudziem bērniem nebija pieejama, un elektroenerģijas ražošana bija niecīga – vien 8,4 MW uzstādītas jaudas 1921. gadā. Vai mēs vēlamies atgriezties laikā, kad ūdeni uz mājām nesa ar spaiņiem no akas?
Šodien mēs dzīvojam daudz labākos apstākļos un ir jāatrod balanss, kā saglabāt gan tehnoloģiskās attīstības sniegtos labumus, gan labklājību, gan vidi. Vēja industrijas pārstāvji norāda, ka, plānojot vēja parkus, tiek vērtētas potenciālās ietekmes atbilstoši visdažādākajām normām un references datiem. Liela daļa no tiem nav nostiprināti Latvijas likumdošanā. Tas ir viens no iemesliem, kas ļauj sabiedrības pārstāvjiem skaļi iebilst pret VES izbūvi, jo nespēj atrast ietekmju novērtēšanas prasības.
Papildus tam trūkst arī skaidra un uzticama mehānisma, kas ļautu pārbaudīt, vai projekti patiešām ir izbūvēti un tiek ekspluatēti atbilstoši prasībām, un savlaicīgi paust iebildumus vai piekrišanu. Tas rada nevis sadarbību, bet nedrošību un pretestību. Drošība nav tikai par robežām, bet arī par enerģiju, ko spējam saražot paši.
Neatkarība nav tikai politisks jēdziens, bet spēja dzīvot, neapdraudot savas valsts attīstību. Un dzīves kvalitāte nav iedomājama bez sabiedrības, kas spēj pieņemt gudrus, ilgtspējīgus lēmumus.




























