Ikviens darba ņēmējs ik gadu nodokļos samaksā vidēji vismaz 13 tūkstošus eiro.
Ja Latvijai darba ņēmējus nevajag, tos pieņems citas valstis, kas to izmantos savā labā. Jā, pirmajā mirklī šķiet – tas, ka cilvēki, kuriem nav darba Latvijā, to atrod ārzemēs, ir pozitīvi, jo šie cilvēki nebūs jāuztur no valsts budžeta, taču tās ir īstermiņa intereses un to vārdā nedrīkst upurēt ilgtermiņa intereses. Līdzība ar šaha spēli – īstermiņa interesēs ir upurēt bandinieku, lai vēlāk iegūtu pozicionālas priekšrocības.
Kā ieraudzīt 60 miljonus eiro
Grāmatvediski viens darba ņēmējs ar Latvijā vidējo algu nodokļos ik mēnesi ienes aptuveni 1096,16 eiro, kas gadā jau būs 13 153,92 eiro. Kā uz to skatīties? Ja raugās no valsts budžeta nodokļu ieņēmumu miljardiem, tad tāds piliens jūrā vien ir. Ja pazūd 100 darba ņēmēju ar vidējo algu – tie jau būs 1,315 miljoni eiro. Nav ļoti daudz, bet jau pamanāmi! Šo naudu jau var uzskatīt par veselības aprūpes pakalpojumu pieejamības papildinājumu, var arī novirzīt aizsardzībai un drošībai vai kādu vēl sasāpējušu problēmu risināšanai. Savukārt 1000 darba ņēmēju izgaišana ar vidējo algu jau nozīmē, ka valsts makam secen ies 13,15 miljoni eiro. Šo rēķinu varam turpināt ar 10 000 darba ņēmēju un iegūt jau 131,5 miljonus eiro neiegūto nodokļu apjomu. Tas jau ir ļoti liels skaitlis, kuru ignorēt vienkārši nedrīkst.
Nenoliedzami minētais ir teorētisks aprēķins, taču tas pierāda, ka Latvija, vēl jo vairāk pašreizējos apstākļos, kad drošībai ir vajadzīgs papildu finansējums, nevar atļauties likvidēt nevienu darbavietu komercsektorā, kas būtībā uztur visu Latvijas valsti. Varbūt mazliet cits skatījums rodas, ja likvidēta tiek darbavieta (ar vidējo algu) valsts pārvaldē, taču jebkurā gadījumā pastāv liels risks, ka bez darba palikušais darba ņēmējs pēc pabalsta saņemšanas mēnešiem dosies peļņā uz ārzemēm. Bez darba esošo darbspējas vecuma cilvēku došanās strādāt uz ārzemēm savā ziņā rada atvieglojumu valsts budžetam – nav jāmaksā pabalsti un tādējādi it kā var ietaupīt, vienlaikus šie cilvēki bija arī patērētāji, kuri par naudu iegādājās preces un pakalpojums, kas, protams, ir aplikti ar patēriņa (pievienotās vērtības un akcīzes) nodokļiem. Tomēr tas vēl nav viss, jo šie bez darba esošie, dodoties peļņā uz ārzemēm, ceļ šo valstu IKP.
Nevar ignorēt faktu, ka šīm valstīm iegūt gatavu darbspējīgu cilvēku savā zemē nozīmē zemākas izmaksas tieši valsts pusē. Latvijas valsts būtībā citām zemēm «atdod» par pliku velti pašu būtiskāko aktīvu – darbspējīgus cilvēkus, kuru izaudzināšanā ieguldījusi nozīmīgas summas. Darbaspēka eksports atbilstoši emigrācijas statistikai ir Latvijas nodarbe, jo spēja redzēt ir tikai bezdarba pabalstu tabulas. 2024. gadā atbilstoši CSP datiem no Latvijas izbrauca 18 286 cilvēki, bet iebrauca 13 676. Proti, Latviju pameta 4610, no kuriem lielākā daļa bija darbspējas vecumā. Īsāk – Latvijas valsts tikai no aizbraucējiem 2024. gadā šogad neiegūst tikai kādus 60 miljonus eiro. Tas ir daudz vai maz? Kuram tas rūp?
Migrācijas saldo ietekmē darba iespējas
Varam priecāties par ikvienu mūsu tautieti, kurš atgriežas savā tēvzemē un sāk strādāt algotu darbu vai arī veido savu biznesu. Ir gan veiksmes stāsti, gan arī tādi, ka vēlreiz pamēģināja Latvijā, kur nesanāca, un atkal devās uz ārzemēm. Savukārt emigrējušās paaudzes bērni, kuri jau guvuši izglītību savās «jaunajās mītnes valstīs» uz Latviju lielākoties dodas jau kā tūristi. Nevar sasmelt izlietu ūdeni un cerēt, ka lielākā daļa no tautiešiem ārzemēs atgriezīsies Latvijā, kas savukārt rada nākamos jautājumus par to, kas tad strādās un «ražos» naudu valsts budžetam, no kura finansējumu saņem pensionāri, veselības aprūpe, izglītība, drošība, infrastruktūra u. tml. Lai nebūtu jācer uz brīnumu, ka kādam ārzemēs apniks pelnīt naudu un tāpēc viņš atgriezīsies Latvijā, visvienkāršākais, šķiet, ir novērst būtiskāko iemeslu emigrācijai – darbavietas trūkumu. Ja būs darbavietas, cilvēkam jau būs iespēja izšķirties –braukt uz ārzemēm vai tomēr palikt šeit. Savukārt, ja alternatīvas nav Latvijā, tāda tiek atrasta ārzemēs. Iespējams, ka reālais bezdarbnieku skaits, ja nebūtu brīvas darbaspēka kustības Eiropas Savienībā, Latvijā būtu ievērojami lielāks un uz valsts pleciem būtu daudz vairāk cilvēku. Līdztekus Latvija uz ES fona ir paradoksu zeme – bez darba esošie nereti žēlojas, ka viņu dzīvesvietas apkaimē nav attiecīgas darbavietas, tādējādi vienīgā cerība ir bezdarbnieka pabalsts, kaut arī 100 vai 200 kilometru attālākā vietā tieši tās pašas profesijas darbinieku trūkst un darba devēji žēlojas par darbaspēka deficītu.
Tātad cilvēki, kuri grib strādāt un maksāt valstij nodokļus, ir spiesti saņemt valsts pabalstus, jo netiek līdz darbam! Tas nav racionāls tik vērtīgu cilvēkresursu izmantošanas mehānisms. Kaimiņzemē Lietuvā šo problēmu risina, attīstot reģionu ekonomikas, mēģinot ik novada centrā uzbūvēt pa rūpnīcai. Jā, arī Latvijā ir reģionālie centri, kuros ir novērojama izaugsme, bet gribētos, lai tie būtu vēl jaudīgāki un tajos esošās ražotnes paplašinātos un tiktu būvētas jaunas. Šajā jautājumā ar vienu pašu vietējās varas vēlmi nekas līdzēts – bez valsts atbalsta politikas – nebūs.
Ne tik tālajā Dānijā darbojas transporta izdevumu līdz darbavietai kompensācijas mehānisms. Iedzīvotājs valsts tīmekļa vietnē ievada mājas un darba vietas adreses, mašīnas marku, ar kuru brauc, un viņam sarēķina izdevumus pēc vidējā patēriņa. Tas vienkāršoti. Protams, ir attāluma ierobežojumi un citas nianses, bet Dānija savus lauku iedzīvotājus nedāvā Vācijai vai Zviedrijai. Viņi saredz, ka katrs strādājošais uz vietas ir izdevīgāks nekā aizbraucējs, bet mēs priecājamies par reemigrāciju. Kuram tas rūp?
Galvenā resursa šķērdēšanas sekas
Darba ņēmēju un viņu samaksāto nodokļu apjomu ietekmē ne tikai situācija tautsaimniecībā kopumā Eiropā, ne tikai un vienīgi Latvijā, tomēr ir jautājumi par to, vai darba ņēmēju skaita sarukums tiek novērots citviet Eiropā? Jo īpaši tajās valstis, uz kurieni bieži vien dodas piepelnīties tie, kuriem Latvijā «nav īsti paveicies». Atbilde ir – nesamazinās. Latvija, pēc Eurostat statistikas, ir veiksmīgākā iedzīvotāju zaudētāja visu ES valstu vidū. Tas ir tikai skaudrs apliecinājums, ka lēmumu pieņēmējiem ir jādomā ne tikai par to, kā piepildīt valsts maku ar nodokļu naudu īstermiņā, skatoties tikai un vienīgi uz tekošā budžeta bilanci, bet arī – kā mainīt situāciju, lai valstī nevis izgaistu darba ņēmēji un darbavietas, bet tieši pretēji – tās vairotos. No makroekonomikas viedokļa nav lielākas aplamības kā izniekot darbaspēka resursu.
Pēc zaudējuma pirmais risinājums ir nodokļu celšana, bet pēc to palielināšanas ir grūti cerēt, ka augstas pievienotās vērtības segmentā izdosies atrast viesstrādniekus. Viņi taču nav muļķi un prot skaitīt, sarēķināt, cik atliek no algas pēc nodokļu nomaksas. Ja nekas nemainīsies, nepieciešamo viesstrādnieku daudzumus pieaugs, kas agri vai vēlu sūtīs savus pārstāvjus uz valsts pārvaldi. Sākumā uz pašvaldību, bet pēc laika arī uz Saeimu. Citviet tā jau notiek. Ja Latvijas iedzīvotāju daļa šajā valstī bez kara un katastrofām un ar gana pieņemamu klimatu neredz savu nākotni, jo vienkārši nav darba, tad kas šo valsti uzturēs, to cels un aizstāvēs? Kuram tas rūp?
