Latvijas augstākās izglītības ainava, raugoties no malas, šķiet harmoniska un sakārtota – studenti katru dienu piepilda auditorijas, pasniedzēji publicē pētījumus, kas atspoguļojas ziņu virsrakstos, un mūsu zinātnieku panākumi lepni atgādina par akadēmiskā darba nozīmi.
Viss šķiet ritam savā kārtībā, gluži kā labi ieeļļots mehānisms. Taču aiz šīs fasādes slēpjas dziļa, sistemātiska krīze, kas pakāpeniski iznīcina nozari no iekšpuses.
Pēdējos divus gadu desmitus Latvijas augstākā izglītība ir atradusies inerces režīmā – tā turpina darboties pēc vecām shēmām, nespējot pielāgoties globālajām izglītības tendencēm. Rezultātā mēs vērojam ne tikai studentu skaita kritumu, bet arī zināšanu kvalitātes dilšanu, akadēmiskā personāla novecošanu un inovāciju trūkumu. Ja šī tendence turpināsies, līdz 2035. gadam Latvijas augstākās izglītības iestāžu tīkls var sarukt vēl par 30%, bet valsts ekonomika zaudēs vēl vairāk jauno talantu.
Demogrāfiskais mīts: "Studentu trūkst, jo bērnu ir maz"
Kā nereti notiek ar lielām sistēmām, tās nesabrūk vienā dienā. Tās sabrūk lēni un nemanāmi, gluži kā upes krasts, ko pamazām izskalo ūdens tece. Pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu beigās Latvijā bija vairāk nekā 360 000 skolēnu. Pēc 2000. gada sākās skolēnu skaita dramatisks kritums, zemāko punktu sasniedzot 2013. gadā ar tikai 209 130 skolēniem. Tomēr kopš tā laika situācija mainījusies pretēji izplatītajam uzskatam – skolēnu skaits pēdējos 10 gados pieaudzis par 7%, sasniedzot 224 tūkstošus 2024. gadā.
Un tomēr – augstākās izglītības iestādēs studentu skaits krīt. 2005. gadā Latvijā bija vairāk nekā 131 000 studenti, galvenokārt vietējie. Šobrīd – 74 800. No tiem tikai 63 000 ir vietējie. Vietējo studentu skaits pēdējos desmit gados ir samazinājies par 21%, un augstskolas šo kritumu notur galvenokārt ar ārvalstu studentu piesaisti. Jo, aizvien vairāk potenciālo pašmāju studentu izvēlas studēt ārvalstīs, nevis palikt Latvijā.
Izvēle starp iespēju un realitāti: Kāpēc jaunieši aizbrauc?
Ir skaidrs, ka studentu skaita samazināšanās nav saistīta ar demogrāfisko situāciju, bet gan ar valsts ekonomikas un augstākās izglītības konkurētspējas jautājumiem. Šodienas vidusskolas absolvents ir digitāli prasmīgs, valodas ziņā konkurētspējīgs, un viņa horizonts nebeidzas pie Latvijas robežas. Ja 1990. gadu sākumā mācības ārzemēs bija eksotisks izņēmums, tad šodien tās ir loģisks solis – studijas Zviedrijā, Vācijā, Nīderlandē ir pieejamas un bieži vien par budžeta līdzekļiem, bez maksas. Turklāt jaunieši nav aizmirsuši savu vecāku pieredzi. Viņi redz, ka Latvijas diplomi nereti starptautiskā darba tirgū tiek atzīti ar būtiskiem ierobežojumiem, ka darba tirgus šeit nenodrošina atbilstošu atalgojumu, un ka akadēmiskā karjera Latvijā nozīmē zemu algu, birokrātiju un nenoteiktību.
Papildu faktors – politiskā un ekonomiskā nestabilitāte. Jaunieši vēlas stabilu vidi gan studijām, gan dzīvei. Latvija diemžēl bieži vien nespēj šo drošību nodrošināt. Ja tendence saglabāsies, prognozes ir pesimistiskas – pēc ISMA augstskolas datiem, līdz 2035. gadam vietējo studentu skaits varētu samazināties līdz 50–55 tūkstošiem, kas nozīmētu augstākās izglītības kritiski zemu konkurētspēju uz izdzīvošanas robežas.
Sistēmas seku ķēde: Ko nozīmē studentu skaita kritums?
Šķietami vienkāršs jautājums – mazāk studentu. Taču šis "mazāk" aiz sevis velk veselu problēmu kaskādi: Augstākās izglītības iestāžu konsolidācija un slēgšana – īpaši reģionos, kur augstskolas kļūst ekonomiski neizdevīgas, kas savukārt vēl vairāk samazina studiju iespējas bērniem no reģionu mazturīgajām ģimenēm. Vienlaikus palielinot ekonomisko plaisu starp republikas centu un reģioniem.
Akadēmiskā personāla aizplūšana – mazāk studentu, nozīmē zemākas algas, zemāk konkurētspējīga darba vide. Tas noved, ka labākie prāti aizbrauc, vai strādā vairākos darbos, jeb pat pamet akadēmisko vidi. Zinātnes stagnācija – mazāk studentu, mazāk doktorantu, mazāk pētījumu. Zinātnes trūkums pārvērš valsti par "globālās ekonomikas perifēriju" – vietu, kur ražo, bet nerada vērtību. Kritiskās tehnoloģijas kontrolēs ārvalstu uzņēmumi, valsts zaudēs suverenitāti digitālajā laikmetā. Inovāciju izsīkums – augstskolas ir jaunu ideju centri. Importētās tehnoloģijas aizvietos vietējos izstrādājumus, uzņēmumi kļūs atkarīgi no ārvalstu patentiem. Bez inovācijām Latvija paliks "lētā darbaspēka" valstī, algas augs lēnāk nekā kaimiņvalstīs.
Darba tirgus deficīts – Jau tagad valsts saskaras ar akūtu kvalificēta darbaspēka trūkumu – inženieru, skolotāju, ārstu un IT speciālistu deficīts kļūst par ekonomikas attīstības bremzētāju. Šī problēma pastiprinās divkāršā spirālē: zems izglītības finansējums samazina speciālistu sagatavošanas kvalitāti, bet zemās algas un slikti darba apstākļi izraisa to masveida aizplūšanu uz ārzemēm.
Pastiprināta "smadzeņu aizplūšana"
Smadzeņu aizplūšana ir Latvijas investīciju paradokss. Valsts iztērē resursus, lai audzinātu jauniešus līdz augstākajai izglītībai, bet pēc ārzemju studijām lielākā daļa neatgriežas, pārvēršoties par citu valstu ekonomikas dzinējspēku. Tā rodas absurda situācija – Latvija sedz izglītības izmaksas, bet peļņu gūst konkurentvalstis, kas piesaista mūsu jaunos talantus ar augstākiem algu līmeņiem un labākiem darba apstākļiem.
Zinātnes kritiskais punkts
Izglītības sistēma rada tautsaimniecībai nepieciešamo, augsti kvalificēto darbaspēku, savukārt zinātne ir tā, kas var radīt augstas pievienotās vērtības ekonomikai tik svarīgās inovācijas. Latvija zinātnei atvēl tikai 0,69% no IKP, kamēr ES vidējais ir 2,26%. Tikai 0,4% no iedzīvotājiem vecumā no 25 līdz 64 gadiem ir doktora grāds. Slovēnijā šis rādītājs ir 3,8%.Vidēji gadā Latvijā doktorantūru pabeidz 140–150 cilvēki, bet vajadzīgi vismaz 350–400, lai sistēma neizsīktu. Šie cipari atspoguļo skaudro realitāti – mēs ne tikai nevaram radīt pietiekami daudz pētnieku zinātnes attīstībai, bet pat nespējam to noturēt esošajā līmenī. Latvijā, kur doktorantu skaits ir krietni zem nepieciešamā līmeņa, trūkst arī jauno pasniedzēju un pētnieku, kas ilgtermiņā vājina universitātes un zinātnisko ekosistēmu. Ilgtspējīga izglītības sistēma nevar pastāvēt bez stabilas doktorantu plūsmas – bez viņiem izsīkst akadēmiskās zināšanas, un valsts kļūst atkarīga no ārvalstu inovācijām, nevis pašu zinātnieku radītiem risinājumiem.
Kā sekas, Latvija atrodas ES pēdējos rindās gan pēc valsts, gan privātā sektora ieguldījumiem pētniecībā un attīstībā (R&D), atpaliekot pat no Rumānijas un Maltas – šis rādītājs skaidri parāda, ka mēs sistemātiski nenovērtējam zinātnes prioritātes lomu, pārvēršot to par atstumtu nozari, nevis nākotnes investīciju.
Sistemātisks finansējuma trūkums, sekas Latvijas augstākā izglītības atpalicībai
Latvijas augstākās izglītības finansējums, kas veido tikai 1,2% no IKP, ir kļuvis par galveno šķērsli kvalitātes un konkurētspējas celšanai. Salīdzinot ar Baltijas partneriem – Lietuvu (1,5% no IKP) un Igauniju (1,8% no IKP) – Šī atpalicība īpaši asi iezīmējas akadēmiskā personāla atalgojumā – Latvijas augstskolu mācībspēki saņem ievērojami mazāk nekā savi kolēģi Lietuvā un Igaunijā. Šāda situācija ne tikai grauj motivāciju un prestižu, bet arī veicina talantīgāko speciālistu aizplūšanu uz kaimiņvalstīm, kur piedāvātie nosacījumi ir būtiski konkurētspējīgāki.
Vēl papildus, Igaunija mērķtiecīgi nosaka valsts attīstībai stratēģiski svarīgus virzienus un ievieš tiem atbilstošas īpašas atalgojuma sistēmas. Piemēram, jau 2019. gadā Tartu Universitāte, cenšoties piesaistīt starptautiska līmeņa profesorus, noteica konkurētspējīgu atalgojumu, lai celtu Igaunijas e-pārvaldes pētniecības kvalitāti un nostiprinātu valsts līderpozīcijas digitālo publisko pakalpojumu jomā. Profesoriem tika piedāvāts atalgojums līdz pat 9000 eiro mēnesī – nevis, lai piesaistītu karjeras noslēgumā esošus zinātniekus no Rietumeiropas, bet gan lai ieinteresētu jaunus, dinamiskus un perspektīvus starptautiskos talantus veidot komandas un strādāt Igaunijas labā.
Tikmēr Latvijā šādu mērķtiecīgu un konkurētspējīgu mehānismu trūkums ierobežo mūsu spēju cīnīties par izcilākajiem prātiem un kavē iespēju kļūt par reģionālu konkurentu stratēģiski svarīgās nozarēs.
Šis hroniskais finansējuma trūkums tieši ietekmē visus augstākās izglītības aspektus – no vājas akadēmiskās mobilitātes līdz nepietiekamai pētniecības kapacitātei un zemajiem augstskolu reitingiem. Kamēr Tartu Universitāte ierindojas Top 300 pasaules augstskolu sarakstā un Viļņas Universitāte – Top 500, Latvijas Universitāte tikko sasniedz Top 1000, kas skaidri parāda mūsu sistēmas atpalicību.
Lai apturētu šo negatīvo tendenci, nepieciešamas izlēmīgas un mērķtiecīgas reformas. Pirmkārt, augstākās izglītības finansējums būtu jāpalielina līdz 2% no IKP, vienlaikus nodrošinot konkurētspējīgu apmaksas sistēmu akadēmiskajam personālam – profesoriem atalgojumam tuvojoties 5000 EUR mēnesī, kas palīdzētu Latvijai nodrošināt vienlīdz konkurētspējīgus apstākļus ar Igauniju un stiprināt savu lomu reģionālajā akadēmiskajā telpā. Otrkārt, būtiski ir ieviest atbilstoši atalgotas doktorantūras stipendijas – ap 2000 EUR mēnesī, lai piesaistītu talantīgākos jauniešus zinātnei. Treškārt, jāievieš bezmaksas studijas pilna laika programmām latviešu valodā, sekojot Igaunijas veiksmīgajam piemēram. Tikai šāds daudzfunkcionāli integrēts modelis varētu apturēt Latvijas augstākās izglītības lejupslīdi un nodrošināt tās konkurētspēju globālajā zināšanu ekonomikā.
Ieguldījums cilvēkā ir ieguldījums valstī
Valsts, kas neiegulda savos prātos, zaudē pati sevi. Ja šodien taupām uz izglītības rēķina, rītdien mums pietrūks ne tikai jaunu ideju un kvalificētu speciālistu, bet arī pašu ticības savai nākotnei. Latvijas augstākās izglītības sistēma saskaras ar eksistenciālu izvēli - vai nu turpināt lēni grimt, vai radikāli mainīt kursu.
Pašreizējā situācija ir skaidra: ar tikai 1,2% no IKP izglītības finansējumam, profesoru algām, kas trīskārši atpaliek no Rietumeiropas standartiem, un katru gadu aizplūstošiem jaunajiem talantiem, mēs virzāmies uz intelektuālu bankrotu. Taču pastāv arī cits ceļš – izglītības noteikšana par nacionālo prioritāti.
Ja valsts šī brīža sarežģītajos ekonomiskajos apstākļos nonāks pie izglītības izdevumu pārskatīšanas, tad šādā pārmaiņu vēsturiskajā brīdī mums jāsaprot: izglītība nav izdevums, bet gan vērtīgākais iespējamais ieguldījums. Katrs eiro, kas tiek ieguldīts universitātēs un pētniecībā, nākotnē atnesīs desmitkārtīgu atdevi ekonomikā. Katrs jaunietis, kuram nodrošināta iespēja attīstīt savas spējas dzimtenē, kļūs par tautsaimniecības dzinējspēku. Jo Latvija nevar būt konkurētspējīga globālajā nākotnes ekonomikā bez attīstības, kas balstās uz zināšanām un inovācijām.
Ja šodien mēs neredzam šo investīciju augļus, tas nenozīmē, ka tā tās nenes. Tas tikai norāda, ka rītdien mums varētu vairs nebūt neviena, kas spētu šos augļus ražot. Tikai mainot pieeju izglītībai, mēs veidojam valsti, kurā zināšanas kļūst par valūtu, talanti atrod iespējas, un nākotne pieder tiem, kas uzticas saviem spēkiem.
