Zeme ir aktīvs, kurš ir jāizmanto tautsaimniecībā, tādējādi radot ne vien produkciju, kuru patērēt pašu zemē, bet arī to eksportēt. Tas nodrošina darbavietas un apdzīvotību, jo īpaši lauku reģionos, rada arī nodokļu ieņēmumus valsts budžetam, tāpēc ierobežojumu politikai ne tikai jābūt saprātīgai, bet arī segtai ar kompensācijām.
Tādas atziņas skanēja Dienas Biznesa kopā ar portālu Zemeunvalsts.lv rīkotajā videodiskusijā Nodokļu politikas izaicinājumi - ekonomiskā attīstība un zemes resursu izmantošanas nozares. Zemes nozares ir galvenie darba devēji laukos, kas rada pieprasījumu pēc citu sfēru precēm un pakalpojumiem, kā arī tieši un pastarpināti ģenerē nodokļus valsts budžetam, kas ir finanšu avots sabiedrībai vajadzīgu pakalpojumu nodrošināšanai. Tika norādīts, ka vispirms ir nepieciešama Latvijas resursu racionāla un jēgpilna izmantošana un tikai tad - visa veida prasību, ierobežojumu, liegumu, tostarp Zaļā kursa minimālās programmas izpilde.
Zemes nozaru svars
„Meža nozarei kopā ar lauksaimniekiem un pārtikas ražotājiem būtu interesanti uzzināt, ko valsts varas pārstāvji domā par zemes nozarēm, jo brīžam diskusijās ir sajūta, ka meža un pārtikas nozare ir banānu republikas pārstāves, kuras dara kaunu Latvijas kopīgajai tautsaimniecībai, kaut arī kopumā zemes nozares Latvijai dod tuvu pie 60% no kopējā preču eksporta,” skaidro Latvijas Kokrūpniecības federācijas viceprezidents Kristaps Klauss. Viņš steidz piemetināt, ka līdztekus tam tiek pārmesta zema produktivitāte, kaut arī kokrūpniecība ir trešā produktīvākā no apstrādes rūpniecības sfērām, savukārt sadarbībā ar izglītības sektoru pārtikas nozare ir līdere ar būtisku atrāvienu, kokrūpnieki ir otrie.
Resurss ir jāizmanto
„Zeme ir pamata resurss, kas ir jāizmanto, lai tajā audzētu pārtikas produktus cilvēkiem un lopiem, audzētu mežus vai izmantotu citādi, piemēram, derīgo izrakteņu ieguvei, jo kapitāla ietilpīgās sfēras ar nelieliem izņēmumiem lielākoties bāzējas galvaspilsētā vai tas apkaimē,” uzsver Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācijas valdes priekšsēdētājs Rolands Feldmanis. K. Klauss vērš uzmanību, ka kokrūpniecība pēdējo četru gadu laikā lielākoties laukos ir investējusi vairāk nekā vienu miljardu eiro ražošanas ēkās un tehnoloģijās, līdzīgi rīkojušies arī pārtikas pārstrādātāji. „Ja gribam redzēt cilvēkus dzīvojam laukos, tad ir jābūt gan nozarēm, kuras balstās uz zemi – lauksaimniecībai, mežsaimniecībai -, gan arī pārstrādes rūpniecībai – kokapstrādei, pārtikas pārstrādei, gan arī citām apstrādes rūpniecības nozarēm, jo apstrādes rūpniecība ir vienīgā, kuru ir sarežģīti atņemt Rīgai,” tā K. Klauss. Viņš atzīst, ka arī kokapstrāde lielākoties atradīsies ap attīstības centriem. „Kokrūpniecība ir viens no patīkamajiem izņēmumiem, kas veido industriju ārpus Rīgas, jo aptuveni 2/3 IKP top Rīgā un tās apkaimē,” tā R. Feldmanis.
Zeme baro
„Patīk šī diskusija, jo, tā turpinot, nonāksim līdz klasiskās ekonomikas teorijas pamatiem, kur saka – vērtība rodas no zemes — gan ieguves rūpniecība, gan lauksaimniecība, gan mežsaimniecība, tām seko pārtikas pārstrāde, kokapstrāde,” secina Ekonomikas ministrijas parlamentārais sekretārs Jurģis Miezainis. Viņš uzsver, ka pareiza ir arī tā teorijas daļa, ka katram reģionam — apdzīvotai vietai - ir sava loma tautsaimniecībā. „Teorija jau saka un prakse tikai to apliecina, ka tālākie reģioni ir atkarīgi no ieguves rūpniecības, lauksaimniecības un mežsaimniecības — klasiskajām zemes nozarēm, kuras papildina attiecīgās sfēras apstrādes rūpniecība,” tā J. Miezainis. Viņš norāda, ka resursi rodas, vai nu uz zemes izaudzējot kaut ko (lauksaimniecības produkciju, mežu), vai arī izrokot derīgos izrakteņus. „Pateicoties politikas iniciatīvām, kā papildus resurss ir otrreizējā (atkārtota) izmantošana — proti, izmantojam to, ko iepriekš varbūt neesam izmantojuši, kas ir aprites ekonomikas daļa,” skaidro J. Miezainis. Viņš norāda, ka zemes nozaru ietekmi uz tautsaimniecību un nodarbinātību jau iezīmēja K. Klauss. „Nevar no vērtību ķēdes izņemt vienu posmu un cerēt, ka viss turpinās funkcionēt tāpat kā iepriekš, nevis sabruks,” tā J. Miezainis. Viņš skaidro, ka nevar raudzītes uz kādu sfēru ļoti šauri, piemēram, ieraugot devumu 0. vai 001%, vai pat 2% no IKP līmenī, taču tās kumulatīvais efekts ir daudz lielāks. Kokapstrāde ir tā joma, kura rada miljardus eiro eksporta ienākumu, pārtikas rūpniecība ir vēl īpašāka nozare.
„Tā ir stratēģiski svarīga nozare, kuru visa pasaule būtībā baro ar subsīdijām, jo bez pārtikas nevar iztikt neviens cilvēks, bet globālu kataklizmu gadījumos valstīm, kurām nav lauksaimniecības, pārtikas pārstrādes pietiekamā apmērā, atveras būtisku risku jūra. Faktiski ārkārtas apstākļos tie, kuriem nebūs, būs spiesti maksāt jebkādu cenu (samaksu), lai pārtika būtu, un galu galā tas produkts, kurš visvairāk pavelkas līdzi inflācijai, ir tieši pārtika,” uzsver J. Miezainis. R. Feldmanis steidz piemetināt, ka bez minētā subsīdijas lauksaimniekiem savā ziņa ir kompensācija par to, ka zemnieki ievēro Zaļā kursa izvirzītās prasības, ierobežojumus, liegumus un saglabātu savu konkurētspēju ar trešajās valstīs (kurās nav tādu prasību, kādas ir ES) ražotajiem produktiem. „Zemi Latvijā varētu izmantot pat intensīvāk, palielinot tās ražību, taču produkcija tiek saražota ar tiem nosacījumiem, kādus vēlas sabiedrība. Protams, vienmēr ir jautājums, vai patiešām visa sabiedrība vēlas. lai lauksaimnieki saražotu produkciju tieši ar tādām metodēm (ierobežojumiem, prasībām, liegumiem),” tā R. Feldmanis.
Viņš norāda, ka lauksaimnieki jau principā var pārstāt lietot minerālmēslus, taču tad jārēķinās ar zemāku ražu. „Tas pats attiecas arī uz meža audzēšanu, jo to var cirst nevis tad, kad to vēlas zemes īpašnieks, bet gan, tad, kad tas sasniedzis valstī noteikto ciršanas vecumu,” tā R. Feldmanis. Viņš gan aicināja finansiāli izvērtēt meža audzēšanu. „Vidēji koksnes apjoms ik gadu pieaug par 3 līdz 4% atkarībā no zemes, uz kuras aug konkrētais mežs un koku sugas, kas tajā aug, no meliorācijas esamības un darbības, līdztekus tam saglabājas vējgāžu, kukaiņu savairošanās un arī ugunsbīstamības riski, taču, ieguldot naudu akciju indeksā, birža ik gadu vidēji var nopelnīt 6 līdz 8%. Tāpēc ir loģisks jautājums, kāpēc būtu jānodarbojas ar mežu audzēšanu, vēl jo vairāk, ja mežs nekad nebūs tik likvīds, kāds ir akciju portfelis, vēl jo vairāk, ja neviens nav garantējis, ka pēc gadiem attiecīgajai audzei netiks noteikti kādi ierobežojumi vai pat pilnībā liegta iespēja iegūt koksni,” stāsta R. Feldmanis.
Viņš norāda, ka piemērā skaudri parādīta situācija, kad meža īpašnieks Latvijā ir nostādīts ievērojami sliktākā situācija nekā tas, kurš investē naudu biržas indeksu akciju portfeļos. „Tas ir tikai taisnīgi, ja tiek noteikti kādi ierobežojumi vai vēl jo vairāk - liegumi, tad tiem jābūt segtiem ar atbilstošām kompensācijām mežu un visiem zemes īpašniekiem, galu galā citās zemēs jau ir daudz agresīvāka lauksaimniecības atbalsta politika, jo šai nozarei ir un būs stratēģiska nozīme,” tā R. Feldmanis. Savukārt K. Klauss vērš uzmanību, ka mežsaimniecība un kokrūpniecība nesaņem nekādas subsīdijas, bet ES zaļā kursa prasības ievēro, taču meža nozarei atšķirībā no lauksaimniekiem nav izdevies parādīt, cik tas īsti maksā, jo pretī vienmēr tiek likti citi argumenti (tas neskaitās, un jādara citādi).
Izpratnes deficīts
„Diemžēl liela sabiedrības daļa nesaprot, kas ir pievienotā vērtība — peļņa, nodarbinātība (samaksātā alga, nodokļi) un amortizācija, tieši tāpēc skumji jāsecina, ka bieži vien pievienotā vērtība tiek asociēta tikai ar dziļāku (tālāku) pārstrādi, tādējādi iznāk, ka dārgs produkts – augsta pievienotā vērtība, ja izejviela - tad zema pievienotā vērtība. Jā, attiecībā uz produktu tā var spēlēties, taču to nevar darīt attiecībā uz procesu, kā rodas attiecīgais produkts, jo nereti pirmapstrādes segmentā uzņēmēji spēj samaksāt augstākas algas saviem darbiniekiem nekā tā dēvētās dziļākās pārstrādes segmentā strādājošie,” skaidro K. Klauss. Viņš kā piemēru min sabiedrības daļas pārmetumus lielajiem lauksaimniekiem par ļoti automatizētu sistēmu izveidi, kas ļauj sekmīgi strādāt, izmantojot ļoti nelielu darbinieku skaitu, taču ļauj šo zemnieku darbiniekiem saņemt ļoti labas algas.
„Vienlaikus visi mīl mājražotājus, kuri pēc sabiedrības ieskata rada daudz augstāku pievienoto vērtību, taču viņi ir uz izmisuma robežas, jo bieži vien nespēj īsti nopelnīt sev algu. Tieši tāpēc ir jautājums, vai pareizi izprotam, kas tad īsti ir pievienotā vērtība. Secinājums: mēs mīlam lietas, bet nesaprotam procesus,” tā K. Klauss. Viņš pieļauj, ka Latvijā bija gaidas — atnāks bagātie ārzemnieki ar savu milzīgo kapitālu un zināšanām un izvietos ražotnes. „Tas nepiepildījās gan lauksaimniecībā, gan mežsaimniecībā, gan arī kokrūpniecībā un pārtikas rūpniecībā, jo to attīstība tika veidota ar pašmāju kapitālu. Piemēram, kokrūpniecībā līdz nesenai pagātnei 2/3 neto apgrozījuma un peļņas, kā arī nodarbinātības deva tieši vietējā kapitāla uzņēmumi,” stāsta K. Klauss. Viņš aicināja atcerēties, kāda rocība (cik daudz naudas bija, ko varēja investēt) bija 90. gadu vidū Latvijā. „Bija laiks, kad vienu kokvedēja baļķu kravu mainīja pret motorzāģi, un neviens neiedomājās, ka, piemēram, tā laika 10 000 Vācijas marku būtu brīvi investējamas, gadsimtu mijā jau bija kapitāls uzkrāts, un 10 milj. ASV dolāru investīcijas bija milzīgs notikums visas valsts mērogā, kas tika atspoguļots Dienas Biznesa pirmajās lapās, bet šodien jau atsevišķiem uzņēmumiem ir plāni par investīcijām, kas pārsniedz 100 milj. eiro. Taču pat pie šāda izmēra investīcijām joprojām nav iespējams, ka viens ieguldītājs varētu atļauties uzbūvēt celulozes rūpnīcu, kura izmaksā vairāk nekā vienu miljardu eiro,” tā K. Klauss. Viņš uzsver, ka tieši tāpēc ir jābūt pacietīgiem.
„Tas ir tāpat, kā pirmās klases skolniekam prasīt, lai viņš saprot augstāko matemātiku, bet tieši tā arī nereti attiecas pret kokrūpniekiem — sak’, jums vajadzēja šajos 10- 15 gados sasniegt to, ko citas valstis sasniegušas 100 un vairāk gadu laikā. Tas tā nenotiek, kaut arī kokapstrāde Latvijā aug daudz straujāk nekā vidēji konkurenti ārzemēs,” uzsver K. Klauss. Viņš atzīst, ka vienīgais, kas ir nepieciešams, ir laiks un netraucēta attīstība.
Zaļā kursa anatomija
„Eiropas Savienība, kas ir liels ekonomiskais centrs pasaulē, bija uztaisījusi biznesa plānu, domājot, ka, izmantojot savu maku, varēs visai pasaulei nodiktēt noteikums. Proti, Zaļā kursa tehnoloģijas būs radušās Eiropā un tad tiks pārdotas visai pasaulei, taču rezultātā ES uzlika pati saviem ražotājiem ļoti augstas prasības, bet to izpildei nepieciešamo vairumu saražoja kompānijas Ķīnā (saules paneļi, elektroauto akumulatori un pat paši auto u.tml.). Raugoties no biznesa loģikas skatupunkta, Zaļā kursa rezultāts ir milzīga izgāšanās, taču to negrib atzīt, turpina uzturēt daudz augstākus standartus ražotājiem Eiropā, kas sadārdzina izmaksas un vienlaikus ļauj trešo valstu ražotājiem, kuri nepilda attiecīgas prasības, kādas ir ražotājiem Eiropas Savienībā, strādāt Eiropas tirgū un tādējādi izkonkurēt no tirgus vietējos ražotājus. Vēl skarbāka aina ar Eiropā strādājošu ražotāju konkurētspēju ir citos pasaules reģionu noieta tirgos,” stāsta K. Klauss.
Viņš uzsver, ka tieši tāpēc vēlmju domāšanas modelis un Zaļais kurss ir pamatīgi izgāzies, tātad jāpāriet uz reālpolitiku. „Nereti vēlētāji un diemžēl arī politikas veidotāju daļa nezina likumsakarības, un tāpēc visu laiku ir vēlme deleģēt kādam citam. Ilgstoši dzīvojām ilūzijā, ka savu ārējo drošību varam deleģēt kādam citam, tagad ir šoks, ka par to ir jāmaksā pašiem. Ilgstoši domājām, ka enerģētiku varam deleģēt kādam citam, tagad ir šoks par to, ka, atslēdzoties no BRELL, pašiem jāmaksā par elektroenerģijas balansēšanu. Skumji, ka pat no Latvijas Bankas augsta līmeņa darbiniekiem nākas sajust vēlmi deleģēt mežsaimniecību, lauksaimniecību, pārtikas pārstrādi, kokrūpniecību kādam citam, nesaprotot, kādi riski iestājas pie aizvērtām robežām, ko ieraudzījām Covid-19 pandēmijas laikā,” stāsta. K. Klauss. Viņš uzsver, ka attīstību pašlaik visvairāk traucē šī vēlme deleģēt kādam citam.
Šķēršļi savējiem, ne citiem
„Būtiskākais šķērslis ir ierobežojumi izmantot tos resursus, kas Latvijai ir, bet tai pašai Ķīnai šādu ierobežojumu nav, turklāt atšķirībā no Latvijas daudzviet pasaulē attīstība notiek straujāk un arī kapitāls jau ir uzkrāts,” tā R. Feldmanis. Viņš norāda, ka, pateicoties zemes nozaru saimnieciskajai darbībai, pastāv infrastruktūras tīkls, kura citādi daudzviet vienkārši nebūtu. „Ceļu infrastruktūra pilda ne tikai zemes nozaru produkcijas transporta artērijas lomu un šo attālo apdzīvoto vietu savienošanu ar lielākiem attīstības centriem, bet dod iespēju ne tikai mūsu pašu cilvēkiem, bet arī ārzemniekiem apceļot mūsu valsti,” stāsta R. Feldmanis. Viņš norāda, ka darbavietas laukos rada vajadzību pēc kultūras, bibliotēkām, bērnudārziem, skolām, feldšerpunktiem, veikaliem, aptiekām u.tml. „Viens piemērs: kooperatīvās sabiedrības Straupe biznesa vērtība ir 3 līdz 4 miljoni eiro, taču tās sociāli ekonomiskais devums ir 5 līdz 6 miljoni eiro, jo ap šo uzņēmumu ir izveidojies savdabīgs klasteris un attiecīga infrastruktūra, kura bez šī uzņēmuma konkrētajā vietā nespēs pastāvēt,” tā R. Feldmanis.
Viņš atzīst, ka sabiedrībai nepietiek tikai ar tautsaimniecību, kur nozīmīgākais ir darba vietas, eksporta ienākumi, peļņa, lai būtu nauda attīstībai, jo tās daļa vēlas dzīvot zaļi, patērēt bioloģisku pārtiku, taču jautājums, kurš par to maksā un kāda ir šādu vēlmju cena. „Vai savu valsti tādējādi nepārvērtīsim par parku, kurā galu galā nebūsim saimnieki, jo to izpirks ārzemnieki, kuriem ir gadu desmitos un simtos uzkrāts kapitāls?” retoriski jautā R. Feldmanis. Viņaprāt, Latvijas sabiedrībai ir pārāk maz skaidrots, cik kas maksā un kurš par ko maksā. „Tas, ka cilvēki vēlas dzīvot zaļi, ir pašsaprotami, taču vai ikviens būtu gatavs maksāt par to, lai gar šosejas būtu mežu tuneļi, jo mežs kādam pieder un īpašnieks no sava īpašuma vēlas ievākt ražu. „Par ainavu apkārt ir jāmaksā, to saprot ārzemēs, un arī Latvijā ir jāspēj pateikt, cik konkrēta ainava maksā, un pats būtiskākais - kurš to uztur un apmaksā,” tā R. Feldmanis. Viņš norāda, ka ikviena putna ligzdai ir cena un, ja to būs ļoti daudz, tad būs jautājums, vai tajā mītošajiem ir attiecīga barības bāze un vai šo ainavu varam apmaksāt un vienlaikus nodrošināt sabiedrībai svarīgus pakalpojumus, piemēram, izglītību bērniem utt. „Bagātības pamats ir zemes resursi un to adekvāta izmantošana, tai skaitā kapitāla uzkrāšana, jo ir jau pieredze Latvijā ar tā dēvēto staigājošo ārvalstu kapitālu, kur vienu ārzemnieku vietā nāk citi, kuri vēlas nopelnīt no Latvijā esošo zemes resursu daļas,” tā R. Feldmanis.
Trauslais līdzsvars
Lēmumu pieņēmējiem ir jāspēj savienot trīs dažādas pretēji vērstas pozīcijas — Latvijai ir jāļauj attīstīties, jāsaglabā dabas vērtības un cilvēku vēlme dzīvot zaļi. J. Miezainis atzīst, ka dialogs ar sabiedrību ir viens no būtiskākajiem aspektiem. „Arī kokrūpniecībai ir atbalsts — kapitāla investīcijās tieši pārstrādes sadaļā, kas ir ceļš uz papildu pievienotās vērtības radīšanu tepat, Latvijā, tādējādi mazinot izejmateriālu eksportu,” tā J. Miezainis. Viņš atzīst, ka eksporta produkts (pakalpojums) uz Latviju atved eiro, kuram sākas dzīvescikls mūsu valstī, jo tam pašam eksportētājam ir nepieciešams samaksāt algas darbiniekiem un nodokļus valstij, jāpērk daudz dažādi pakalpojumi, piemēram, grāmatvedība, preces — izejmateriāli. Jāņem vērā, ka bez tiešajiem pakalpojumiem jau vēl šī no eksporta atvestā nauda nonāk pie tiem, kuri attiecīgajam pakalpojumu sniedzējam vai izejmateriālu piegādātājam sniedz pakalpojumus vai realizē kādas nepieciešamas preces.
„Tādas privilēģijas kā laika diemžēl mums nav, un prioritāte pašlaik Nr.1 ir drošība, un visa nauda, ko valsts sadala, ir uzņēmēju ģenerētā nodokļu nauda, kam pieskaitīti arī iedzīvotāju samaksātie nodokļi,” tā J. Miezainis. Viņš uzsver, ka arī šajos sarežģītajos apstākļos valstī ir saglabāts investīciju budžets, kas tiek novirzīts pievienotās vērtības kāpināšanai Latvijā. „Valsts rīcībā ir tikai daži instrumenti, kā ietekmēt (regulēt) tautsaimniecību, no kuriem divi nozīmīgākie ir fiskālā un monetārā politika. Monetārā politika pašlaik visai eirozonai ir kopīga, tas nozīmē, ka paliek fiskālās (nodokļu) politikas instruments, kurš ļoti labi var motivēt samazināt izejvielu eksportu,” skaidro J. Miezainis. Viņaprāt, izejvielu eksporta samazināšanas ieguvums ir jaunas ražotnes, jaunas darba vietas, taču valsts nedrīkst radīt pārlieku lielu slogu, lai uzņēmējiem nerastos vilšanās un jautājums, kāpēc nodarboties ar uzņēmējdarbību, nevis šo naudu ieguldīt indeksu portfeļos biržā.
„Ir arī atbalsta mehānismi – subsīdijas no ES, kas nebūt nav bezmaksas nauda, jo tā ir visu ES nodokļu maksātāju nauda, kura tiek piešķirta pēc izvirzītajiem nosacījumiem — kompensē kaut kādus zaudējums (iegūtos ienākumus), ko rada viena vai otra politika, piemēram, bioloģiskā pārtika, kura samazina izlaidi par aptuveni 20%, bet ieguvums otrā pusē varētu būt tieši tehnoloģiju nomaiņā, kas ļauj ar vienu braucienu paveikt vairāk,” skaidro J. Miezainis. Viņaprāt, ir ļoti sarežģīti atrast trauslo līdzsvaru starp ekonomiskā potenciāla audzēšanu, valsts prioritāšu īstenošanu un kādā brīdī spēju pateikt, ka prioritātes ir mainījušās, tāpat kā mainās pasaule. „Pirms dažām nedēļām Eiropas Ministru padomē Latvija izmantoja iespējas un panāca klimata diskusiju uzlikšanu uz pauzes, jo jaunā prioritāte – drošība — ir svarīgāka un nevar tik daudz uzmanības fokusēt, kā arī tik daudz līdzekļu novirzīt, cik būtu vajadzīgs, un veltīt tik daudz laika citām,” tā J. Miezainis.
Noplicina uzņēmējdarbības garu
„Viens no būtiskākajiem resursiem ir uzņēmējdarbības gars, kurš Latvijā ir pamatīgi noplicināts ar dažādiem ierobežojumiem, liegumiem, nodokļiem u.tml., jo bez uzņēmīgiem cilvēkiem tam, ka ir resurss - zeme un cilvēki - nebūs nekādas nozīmes,” uzsver R. Feldmanis. Viņš atzīst, ka eksportējam gan svaigpienu, gan apaļkoksni, ko varam pārstrādāt tepat Latvijā. „Labs piemērs ir lauksaimniecības kooperatīvā sabiedrība Latraps, kas būvē zirņu proteīna rūpnīcu, kas palielinās eksporta ienākums, taču ir nepieciešams radīt labvēlīgus apstākļus visiem tiem, kuri plāno vai jau realizē šādus projektus,” secina R. Feldmanis. Viņš uzsver, ka Latvijā ir jārada vide, lai varētu rasties konkurētspējīgi uzņēmumi salīdzinājumā ar tām pašām Baltijas māsām un Poliju, ko var panākt arī ar nodokļu politiku, dažādiem atbalsta mehānismiem.
„Pretējais, ja visu vajag zaļāk, tad lētāk būs eksportēt nepārstrādātu produkciju (pārstrādes ražotnei vajadzīgās atļaujas būs grūti un laikietilpīgi saņemt) vai pat to neaudzēt Latvijā,” tā R. Feldmanis. K. Klausa ieskatā vislielāko problēmu rada birokrātija, piemēram, gadā, kurā daudz kas ir zem ūdens, tiek pieprasīts ietekmes uz vidi novērtējums esošajiem grāvjiem, kas nozīmē, ka būs darbs attiecīgajiem speciālistiem, taču darbu veikšanai ir ierobežots laiks, rezultātā pēc aprēķiniem tikai Latvijas valstij piederošajos mežos ik gadu varētu ietaupīt vairākus miljonus eiro. „Kad valsts nosaka procedūras, tad vienmēr ir jautājums, kāpēc ir tik liela laika (kurā var uzbūvēt, piemēram, veikalu) starpība starp Latviju un Lietuvu, kur tas notiek daudz ātrāk. Tas tikai nozīmē, ka paši sevi esam iedzinuši birokrātijas džungļos, tāpēc prioritāte Nr. 1 ir tās mazināšana,” tā K. Klauss. J. Miezainis atzīst, ka vajadzības ir lielākas par iespējām, jo nav nevienas burvju nūjiņas vai laimes lāča, naudas katla, no kura pasmelt tik, cik vajadzētu, tāpēc vienīgā iespēja ir nopelnīt naudu pašiem. „Latvija bija pirmā visā ES, kura Kohēzijas līdzfinansējumu sāka izmantot duālā pielietojuma produkcijas ražošanas atbalstam, jo drošība ir mūsu visaugstākā prioritāte,” tā J. Miezainis.
#1/3
Latvijas Kokrūpniecības federācijas viceprezidents Kristaps Klauss: „Ilgstoši dzīvojām ilūzijā, ka savu ārējo drošību varam deleģēt kādam citam, tagad ir šoks, ka par to ir jāmaksā pašiem. Ilgstoši domājām, ka enerģētiku varam deleģēt kādam citam, tagad ir šoks par to, ka, atslēdzoties no BRELL, pašiem jāmaksā par elektroenerģijas balansēšanu.”
#2/3
Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācijas valdes priekšsēdētājs Rolands Feldmanis: „Viens no būtiskākajiem resursiem ir uzņēmējdarbības gars, kurš Latvijā ir pamatīgi noplicināts ar dažādiem ierobežojumiem, liegumiem, nodokļiem u.tml., jo bez uzņēmīgiem cilvēkiem arī resursam - zemei un cilvēkiem - nebūs nekādas nozīmes.”
#3/3
Ekonomikas ministrijas parlamentārais sekretārs Jurģis Miezainis: „Ar eksporta produkciju (pakalpojumu) uz Latviju atved eiro, kuram sākas dzīvescikls mūsu valsī, jo tam pašam eksportētājam ir nepieciešams samaksāt algas darbiniekiem un nodokļus valstij, jāpērk daudz dažādu pakalpojumu, preces — izejmateriāli, un vēl jau šī no eksporta atvestā nauda nonāk pie tiem, kuri attiecīgajam pakalpojumu sniedzējam vai izejmateriālu piegādātājam sniedz pakalpojums vai realizē kādas nepieciešamas preces.”
